Liverpūle 2 Volverhamptona 0
Sestdiena, 2009.gada 26.decembris
Kārtīgs vakars futbolam! Stiprs lietus, spilgti zaļa zāle, nosaluši skatītāji un apātiski futbolisti – tas viss bija atrodams šajā sestdienas vakarā Anfilndas stadionā. Attaisnot var tikai vienu - perfekti spilgto zaļo zālāju, jo pārējie nebija šim vakaram gatavi.
Visvairāk lika vilties Kop gals – Liverpūles uzticīgāko līdzjutēju mājvieta Anfildas stadionā. Skatītāji visas spēles gaitā nebilda ne vārdiņa, ne mazākās skaņas, nerunājot nemaz par kādu dziesmu vai saukli. Iemeslu tālu nav jāmeklē – „piedāvāta prece neatbilst cenai”. Vairums, iespējams, domāja, ka par šādu futbola teātri nevajadzētu maksāt tik daudz naudas, bet ticamāks tomēr liekas arguments, ka nopirktā biļete negarantēja uzvaras emocijas! Tātad, atnākot un pavadot laiku stadionā, varbūt uzdziedot, pretī netiks saņemta tik vajadzīgā pārliecība, ka esi uzvarētājs. Un tik tiešām šajā vakarā laukumā esošie futbolisti šķita neuzvarētāji.
Līdzās tumšajam klusumam, kas pārņēma Anfildas stadionu Liverpūles futbolistu iespaidā, skanēja tādas kā futbola atbalsis - tie bija Vulverhamptonas līdzjutēji. Viņi viennozīmīgi nebija ieradušies, lai saņemtu solīto uzvaru, bet gan, lai uzvarētu paši. Neskatoties uz spēles iznākumu un arī uz Vulverhamptonas futbolistu nespēju piepildīt savu līdzjutēju cerības, šķiet, šīs komandas līdzjutēji mājās devās apmierināti. Kādēļ? Tādēļ, ka viņi ir līdzjutēji, viņi jūt līdzi, neskatoties uz savas komandas futbolistu algām, mentalitāti vai noskaņu šajā vakarā.
Kā ar neko izdarīt kaut ko
Vulverhamtonas futbola komandas mēģinājumi šajā vakarā stāvēt līdzās vienai no titulētākajām Anglijas futbola komandām līdzinājās Dona Kihota cīņai ar vējdzirnavām. Ne vien vējdzirnavas izrādījās iedomu ienaidnieks, bet tās arī savu cīņu uzvarēja.
Lai arī Mika Makatrija vadītājai komandai netrūka nedz cīņas spara, dedz iespēju, ko pieļāva pretinieks, tai pietrūka kas cits – pārliecības, ka to var izdarīt (spēlēt futbolu). Visu spēles gaitu nezuda pārliecība, ka šovakar spēlēt nav ieradusies neviena komanda un tam par iemeslu nav to prasme vai neprasme spēlēt futbolu. Vienīgie, kas bija pārliecināti par to, ko dara, bija viesu komandas atsevišķi spēlētāji, kuru spēles trumpji bija futbola pamatelementi – jau minētais cīņas gars un pašpārliecinātības izstarotais miers (pieņemti optimāli lēmumi). Un negribas ticēt, ka tā ir tikai sakritība, ka abi šie spēlētāji ir dzimuši Vuverhamptonā!
Komandas kapteinis Karls Henrijs sekmīgi darbojās laukuma centrā. Viņa vienkāršā spēle gan aizsargājoties, gan iesākot uzbrukums, ilgu laiku Vulverhamptonas komandas līdzjutējiem lika ticēt, ka šajā vakarā var notikt kas labs. Ar pavisam vienkāršam piespēlēm Henrijs uzsāka vairākus potenciāli bīstamus Vulverhamptonas futbolistu pretuzbrukumus, diemžēl Henrija pārliecības pietrūka pārējiem komandas futbolistiem, kuri vairumā no gadījuma nemaz nemēģināja atbalstīt šos uzbrukumus kaut vai ar savu klātbūtni. Karla Henrija futbolista dzīvesstāsts Premjerlīgas mērogam šķiet ļoti pelēks. Viņš spēlējis tikai divās komandas - Stoukas pilsētās komandā un nu Volverhamptonā. Kaut gan jaunieša vecumā viņš bijis Anglijas izlašu dalībnieks. Pašlaik viņš spēlē savā dzimtajā pilsētā un viņam ir divdesmit septiņi gadi.
Līdzās Karlam Henrijam Vulverhamptonā dzimušais Ričards Strērmans izcēlās spēles gaitā ar neatlaidību un bezkompromisa cīņu. Lai gan visas spēles gaitā viņš lieliski apspēlēja savus oponentus laukuma labajā malā, tomēr tieši no šīs pozīcijas spēles lūzumu panāca Emiliāno Insua, piespēlējot bumbu Vuverhamptonas futbolistu soda laukumā. Ričarda pusē arī ir jaunība, viņam ir tikai divdesmit divi gadi, un, līdzīgi kā Karls Henrijs, viņš ir Anglijas jauniešu izlases dalībnieks.
Raksturs vai prasme
Lai gan šajā vakarā šķita, ka vēja nav un vējdzirnavas nesāks griezties, tās tomēr graudus samala – Liverpūles futbolisti spēles gaitā tā arī nespēja atrast pārliecību sev un saviem līdzjutējiem, tomēr rezultāts mēģina pārliecināt par ko citu.
Liverpūlē visi bija sagatavojušies, tikai nezināja kam, un jādomā, ka joprojām neviens, iznemot dažus, nezina, kam ir gatavi. Spēlei gatavs noteikti bija tikai viens futbolists Liverpūles sarkanajā kreklā: Glens Džonsons. Viņa neatlaidība, cīņas spars un pārliecība bija vērojama gan pie sava soda laukuma, gan vairākas reizes laužoties pretinieku vārtu tuvumā. Pārliecinošas Glena izpildījumā bija gan piespēles, gan arī izklupieni, atņemot bumbu pretiniekiem. Futbolista mūžs Glenam divdesmit piecu gadu vecumā jau ir ļoti nopietns. Glens ir Londonas Vesthamas futbola komandas audzēknis, bet kopš debijas Premjerlīgā jau paspējis spēlēt Londonas Čelsī un Portsmutā, kur tad arī atradis sevi nu jau kā Anglijas izlases spēlētājs. Tomēr neskatoties uz šādu pieredzi un pārliecinošo spēli, šajā vakarā Glenam nav izdevies iegūt līdera lomu komandā. Liverpūles futbolisti, līdzjutēji un, šķiet, arī zālājs zaļo kopā ar Stīvenu Džerārdu. Kapteinis šajā vakarā centās, tomēr, atšķirībā no Glena Džonsona, viņam trūka pārliecības par katru izdarīto lēmumu un tādēļ lēmumi bieži nebija optimāli.
Zāle tomēr nebija zaļojusi lieki, jo gandrīz vienīgais Emiliāno Insua mēģinājums piespēlēt bumbu Vuverhamptonas futbolistu soda laukumā noslēdzās ar Liverpūles uzvaru. Šādu notikumu gaitu negribu attaisnot ar slotas kāta, kas šauj vienreiz gadā, efektu, bet gan ar Liverpūles kapteiņa Stīvena Džerārda neatlaidību, pārliecību un Vulverhaptonas aizsardzības spēlētāju nepārliecinātību, arī negatavību spēlēt ar galvu, gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Šajā epizodē tika zaudēta cīņa par bumbu ne tikai fiziski, bet arī pozicionāli, neskatoties uz to, ka Vulverhaptonas spēlētājiem bija skaitliskais pārsvars savā soda laukumā (divi aizsardzības spēlētāji pret vienu Džerārdu) un arī tika pieļauta piespēle soda laukumā, kad pārējie futbolisti tam nebija gatavi. Stīvena Džerārda līdera status Liverpūles futbola komandā nu jau vairs netiek apstrīdēts nekādos apstākļos. Nu arī šo spēli varam pieskatīt pie Stīvena varoņdarbiem. Bet kādēļ tieši viņš ir tas, kurš izlemj Futbola spēļu likteņus?
Stīvens Džerārds savu dzīvi jau divdesmit deviņu gadu vecumā spējis apkopot autobiogrāfijā, kas 2006.gadā ieguvusi Britu grāmatu balvu, kā gada sporta grāmata. Ar savu stāstu Stīvens atklāj, ka savu futbolu spēli velta savam brālēnam Žanam-Polam, kurš gāja bojā Hilsboro negadījumā 1989.gadā, kad, sabrūkot stadiona tribīnei, bojā gāja deviņdesmit seši futbola līdzjutēji, tai skaitā Stīvena brālēns – Liverpūles līdzjutējs. Stīvena piedzīvotais, vērojot brālēna vecākus pēc viņu bērna nāves, viņa paša vārdiem - licis viņam kļūt par tādu futbolistu, kāds viņš ir tagad. Bet, līdzās šim stāstam, ir arī cits stāsts par Stīvena tiesas prāvu – par smagu miesas bojājumu nodarīšanu. Lai gan Stīvens ticis attaisnots visās apsūdzībās, viņš pats atdzinies, ka ir piedalījies (fiziski) minētajā incidentā, kad citam līdzcilvēkam radīti smagi miesas bojājumi.
Tie, kas kļūst un tie, kas piedzimst
Stīvens Džerārds, futbolists, ir izaudzis Liverpūles futbola skolā un nekad nav ticis aicināts uz Anglijas jauniešu izlasi. Liverpūles futbola komandā Stīvens tika aicināts, kad bija sasniedzis jau astoņpadsmit gadu vecumu un par viņa talantu tika uzskatīta spēle aizsardzībā. Bet par šodienas komandas kapteini Stīvens galvenokārt kļuvis, pateicoties ticībai viņam. Sākotnēji, kā viņš pats atdzīst, spēlējot bijis pārāk satraukts un nepārliecināts. Tomēr Liverpūles ticība Stīvenam atalgojās ar to, ka viņu komandā ir spēlētājs, kurš jau vairākus gadus pretendē uz pasaules labākā futbolista titulu.
Līdzās komandas kapteinim spēlē daudzi futbolisti, kuri par futbola spīdekļiem kļuvuši daudz straujāk. Piemēram, tas pats Emiliāno Insuā, kurš jau astoņpadsmit gadu vecumā bija gatavas pārcelties no Argentīnas uz Liverpūli. Argentīnā savos astoņpadsmit gados Emiliāno jau bija vietējā granda Boka Juniors spēlētājs. Vai otrs un daudz viennozīmīgāks piemērs ir Fernando Torezs, kurš jau piecpadsmit gadu vecumā ieguva Eiropas labākā futbolista titulu šajā vecuma grupā. Septiņpadsmit gadu vecumā Fernando jau spēlēja spēcīgajā Madrides Atlētu komandā, un ne tikai spēlēja, bet arī guva vārtus. 2009.gadā divdesmit piecu gadu vecumā arī Fernando jau ir izdevis savu biogrāfiju.
Vai viss ir iespējams?
Dienām paskrienot garām, šķiet, šādus jautājums vairs neuzdodam, bet gribas. Pēc šī vakara Liverpūlē šķiet, ka cerība ir uz pasaules, Vulverhamptonām var pienākt viņu diena tad, kad tās uzdrošināsies, saņemsies un varēs visu - arī uzvarēt Liverpūles futbolistus. Kaut gan, arvien vairāk iedziļinoties šodienas Premjerlīgā, varam saprast, ka „Lielo vārdu”, tādu kā Liverpūle, lielie parādi kādam kādu dienu būs arī jāatdod. Visa šī mašinērija uzņem arvien lielākus apgriezienus, un tai vēlas pievienoties daudzi jo daudzi klubi. Premjerlīgas globālais zīmols prasa un prasīs arvien plašāku globalizāciju, un laukumi kļūs par šauru vecajā labajā Anglijā.
Kamēr visas futbola skolas nav pārvērtušās par „fermām” (tālu gan nav no tā), tikmēr futbolistiem vēl ir iespēja aizstāvēt savas skolas, rajona, ciema, un varbūt pat pilsētas godu, nevis kāda globāla „astoņkāja” kādu no kājām.
Cilvēka daba tomēr paliek cilvēka daba un virzība ir neatgriezeniska uz vairāk, augstāk, tālāk. Meklējot robežas, mēs zaudējam iepriekšējās. Zūd tradīcijas, kvalitātes un vērtības, kas bija, vietā stājas jaunas. Bet kādēļ vakardienas zāle liekas zaļāka? Jo mūsu jaunība bija vakardiena, kad zāle bija zaļāka. Vēlme spēlēt, līdzi just tad bija lielāka – jo viss izšķīrās uz zaļā zāliena.
piektdiena, 2010. gada 29. janvāris
Vecās, labās dienas
Stoukas pilsēta 2 Viganas atlēti 2
Sestdiena, 2009.gada 12.decembris
Vakardienas spozme šodien kā ziemeļblāzma
Kā jūs domājat, kas tiek skaļāk svinēts - stūra sitiens, ko nopelnījusi Stoukas pilsētas komanda vai vārtu guvums kādā no lielajām Londonas arēnām, mājinieku vārtu guvums? Vai tas ir īsts futbolists, kurš pēc sadursmes necenšas uzreiz celties kājās, bet labāk gaida, kamēr bumba atstāj laukumu? Uz abiem šiem jautājumiem atbild Stoukas futbola komandas līdzjutēji. Tie ir skaļi, bet ne nevietā; tie ir fanātiski, bet ne pār mēru un tie ir futbola līdzjutēji, nevis garlaikoti tēvaiņi vai sociāli norūpējušies īpatņi, kuriem stadiona apmeklējums iederas šķiras piederībā.
Vakars bija izdevies ne tikai patīkamā laika un rezultāta, ko varam vērot statistikā, dēļ, bet gan tādēļ, ka futbolisti bija nākuši spēlēt, nevis vinnēt. Pulkstenis rādīja trīs un šķita, ka ir atgriezušies vecie labie laiki; tā sakot, viss bija savās vietās. Žēl, ka šādu futbola atblāzmu varam saskatīt tikai Stoukā, nevis Londonā, Mančestrā vai Liverpūlē.
Ar cīņas saukļiem lūpās, mēlēs, rīklēs
Neviens nelika vilties, ne mirkli! Ja nu vienīgi Stoukas futbolistu līdzjutēji vīlās sevī paši, kad skaļi centās apstrīdēt savu spēlētāju lēmumu atspēlēt bumbu vārtsargam, kurš, kā izrādījās, ievadīja sekmīgu uzbrukumu. Kas zina, no kādiem sasniegumiem šie līdzjutēji ir atturējuši savus futbolistus?!
Līdzjutēju darbs bija audzinošs ne tikai attiecībā pret savas komandas futbolistiem, bet arī pret pretinieku. Tā Hordi Gomezs, vairākas reizes pārlieku ilgi vārtoties Britānijas stadiona zālājā, saņēma publisku „fui”. Līdz spēles beigām spānis jau bija labojies un centās savu atpūtas brīžu ilgumu samazināt. Kāds stingrāks vārds tika arī spēles galvenajam tiesnesim Markam Railijam, kura darbā bija ielavījušās dažas kļūdas, kuras gan pašu spēli padarīja tikai interesantāku, bet Marka sejā ļāva uzplaukt smaidam.
Krāsas vēl košākas padarīja pirmais vārtu guvums, pēc kura nekustīgi zālājā palika trīs spēlētāji – vārtu guvējs Emersons Bois un Stoukas pilsētas komandas vārtsargs Tomas Sorensens un kāds no mājinieku spēlētājiem. Vārtu guvējs par godu savam panākumam bija ieguvis jaunu rētu, kuru nu daiļoja zils apsējs, kā arī kļuvis par vienīgo spēlētāju bez numura uz krekla.
Tipi un tipiņi
Šāda ranga futbola komandām raksturīgi, ka tajās atrodami visdažādākie pasaules futbola dimanti. Un viņu spīdums nav vienmēr ir skaisti automobiļi vai perfektas frizūras, bet gan vēlme spēlēt, darīt to, ko komanda prasa, ja nepieciešams, iztikt bez visa iepriekš nosauktā.
Šajā vakarā abi Stoukas pilsētas futbola komandas uzbrucēji bija nolēmuši pierādīt, ka ir labāki viens par otru. Kā patiesi uzbrucēji viņi ignorēja savus partnerus un centās noslēgt uzbrukumu ar sekmīgu sitienu paši. Tas nesa savus augļus, jo, sitot pa vārtiem no visneiedomājamākajām pozīcijām, vienreiz Tunčajam tomēr izdevās pārspēt Viganas atlētu - komandas vārtsargu Roju Karolu. Sprogaino matu cīņā pret Rikardo Fulera auskariem un precīzo bārdu uzvarēja pirmie, kas, protams, bija Tunčaja daiļums. Tomēr to, ka sprogaini mati ne vienmēr ir veiksmes garants, pierādīja Tomas Sorensens, atvairot spēles paša noslēguma Hugo Rodaljegas izpildīto vienpadsmit metru soda sitienu. Tomēr vakara populārākais matu segas sakārtojums bija tās trūkums. Rajana Šovkrosa gūtie vārti un it īpaši Mainora Figoroa negaidītais sitiens no laukuma centra apliecināja, ka bumbai spert var dažādi, un mākslinieka tērpa spozme nenosaka izpildījuma daiļumu, kur nu vēl rezultātu. Kopumā uzvarēja tie, kuriem nebija matu, trīs (Bois, Rodaljega un Šovkros) pret vienu (Tunčajs).
Tomēr, neskatoties uz to, ka statistika un alga ir ļoti precīzi un neapstrīdami lielumi, futbola laukumā tie nedominē. Futbola ķīmiju veido iesaistītie elementi – futbolisti, treneri, līdzjutēji. Reizēm mēdz uzsmaidīt arī kāds cits. Viens no galvenajiem vakara veidotājiem Viganas atlētiem jau trešo gadu ir komandas kapteinis Mario Melheots jeb „supermario”. Viņš, pēc futbola skološanās Amsterdamas Ajaks un mēģinājumiem uzstāties Londonā, nu ir Viganas atlētu „dvēseles stīga”. Līdz ar viņa iedvesmu komanda uzzied un līdz ar viņa spēku izsīkšanu tā apstājas. Supermario ir mākslinieks, kurš izpaužas ne tikai mūzikā (R&B/Rap), bet arī futbola laukumā.
Savukārt, kāds vīrs, kuram matu uz galvas kļūst ar vien mazāk, šķietami līdzi tam zaudējis savu augsto slavu futbola laukumos. Rojs Karols, kad viņam bija divdesmit, bijis Anglijas dārgākais vārtu sargs, tagad, divdesmit astoņu gadu vecumā, viņš ir atradis mājas Viganā. Karols nevar savu dzīvi iedomāties bez glābšanas un nākotnē sapņo kļūt par ugunsdzēsēju.
Bet visam pāri lido bumbas
Turpinot aisākto, Stoukas pilsētas futbola komanda jau otro gadu ir sinonīms Rorijam Delapam, jeb tam, ko viņš prot - mest bumbu spēlē no laukuma malas tā, kā pašlaik neviens cits. Tā ir vesela zinātne, un, kā zinātnei pienākas, tā ir analizēta līdz pat pēdējai detaļai. Rorijs jaunieša vecumā bijis šķēpa mešanas čempions un nu savas prasmes pielieto futbola laukumā. Pētnieki viņa metienus no laukuma uzskata par precīzākiem nekā citiem konkurentiem un pat par daudz efektīvākiem nekā stūra un soda sitieni. Tie paši pētnieki, kuru vidū ir Premjerlīgas komandu treneri un spēlētāji, atzīst, ka Rorija metieni ir ļoti spēcīgi un ar zemu trajektoriju, kas neatstāj laiku pretiniekiem sagatavoties. Visvairāk no Roroija baidās Londonā, kur Arsenal komandas treneris atzinis, ka laiks mainīt noteikumus, jo, ja spēlē Rorijs, tad spēle vairs nav godīga.
Spēles gaitā var tikai apskaust Stoukas pilsētas futbola komandas pretinieku vārtsargus un puišeļus, kas gar laukuma malu skrien līdzi Rorijam, lai kuru katru mirkli pasniegtu viņam dvieli, kur noslaucīt bumbu, lai pēc tam lepotos, ka ir piedalījušies. Līdzīgi jutās jau iepriekš minētie vārtsargi, kuri sevi nevar uzskatīt ne par ko vairāk kā par lepniem skatītājiem, jo, kā zināms, no sānu iemetiena nevar veidoties aizmugures stāvoklis un šajos mirkļos vārtu laukumā vairs nevalda vārtu sargs, bet gan visi, kam ienāk prātā. Šajā vakarā Viganas atlētu vārtos gan nebija meklējams taustāms rezultāts, lai gan vairākās epizodēs Tomas Sorensens varēja iepazīties tuvāk ar pretinieku komandas spēlētājiem.
Gaisa kaujas virs Apvienotās Karalistes
Stoukas pilsēta, Britānijas stadions, skaļākie līdzjutēji (101.8 decibeli atklātā stadionā, pēc „Sky” televīzijas pētījuma datiem), saulains - tādi bija nosacījumi kaujai. Un cīņa bija tik tiešām tāda, kādai tai pienācās būt. Nevienā no komandām nebija atrodami futbolisti, kuri pazīdāmi ar savu vēlmi „uzart” laukuma malas, nevis vidu, izņemot Metju Eteringtonu, kurš gan savu ātrumu paspēlējis Londonas Totenham un Vestham komandās. Šādu futbolistu trūkums tika kompensēts ar stūra sitieniem, soda sitieniem un iemetieniem, kad varēja uzsākties gaisa kaujas. Kaujas bija sīvas, ar mainīgām sekmēm – trīs no četriem vārtiem tika gūti, sitot bumbu vārtos ar galvu, vai pēc tiešas piespēles, kas izpildīta ar galvu.
Spēles likteni izšķīra Rajana Šovkrosa divas uzvarētās gaisa kaujas un Emersona Boisa drosme. Rjanas Šovkros ne tikai ir uzdrošinājies Mančestras Junaited vietā izvēlēties Stoukas pilsētas futbola komandu, bet arī spējis kļūt par šīs komandas vadošo spēlētāju. Šajā vakarā viņš, piespēlējot Tunčajam ar galvu, lauza spēles gaitu pirmo reizi, bet vēlāk, gūstot vārtus pats, pavēra cerību un pārliecību saviem komandas biedriem par uzvaru šajā vakarā. Diemžēl šāds scenārijs nepiepildījās, jo ar katru sekojošo minūti Stoukas futbolisti kļuva ar vien lēnāki un komandas uzbrukuma potenciāls nebija pietiekams, lai spētu uzturēt nopietnu satraukumu Viganas atlētos.
Pēc domas
Šķiet, ko tu vēl pieliksi vai atņemsi, kad esi paēdis. Bet nē! Gribas vairāk, labāk, atvainojos, garšīgāk un lai tā paliek vienmēr. Bet, diemžēl, mēs visi labi zinām, ka lācim nemaz medus negaršo, bites to viņam netaisa, un viss tas farss ir tikai dabas untums. Tāpat arī futbolisti, līdzjutēji ieskaitāmi nevienā citā kategorijā kā vien dabas untumi. Mums atliek priecāties, ka bites taisa medu un lāčiem ir ar to kāds sakars, bet nedrīkstam pat iedomāties, ka visa tā starpā valda kādas sakarības, jo tad vēl var ierasties sivēntiņš un apgalvot, ka šis ir stāsts par Viniju Pūku. Bet nav, ka jums saku, nav.
Kur ir stāsta morāle, kādēļ vis tā notiek un kur tas virzās? Stāsts nav par mūžīgo slavu vai neiedomājamu bagātību, nē, tas pat nav par sevis apliecināšanu vai „amerikāņu sapni”. Tas nav par cēloņsakarībām, to analīzi vai ilgtermiņa stratēģijām. Tas nav par Eiropas slavu vai pasaules zvaigznēm. Bet tas var par tādu kļūt, ja atnāks kāds pilsonis Kristofers Robins un pateiks, kā būs, un mēs vairs nevarēsim dabūt atpakaļ tās vienkāršās dienas, kad uzvara bija tikai uzvara un spēle tikai spēle.
Dzīvē lāči nerunā un arī Stoukas pilsētās futbolisti var cīnīties tikai ar Viganas atlētiem un doma par šādu kauju ir viss, ko mēs drīkstam zināt. Ja šī kauja ir tāda kāda tā bija šajā vakarā, tad ar to mums arī jāpietiek. Jo mūsu stāsts uz zāliena ir pusotru stundu garš un, kad viņš ir beidzies, tad ir beidzies!
Ar labu nakti, jūs - Viganas drošsirži un Stoukas varoņi!
Sestdiena, 2009.gada 12.decembris
Vakardienas spozme šodien kā ziemeļblāzma
Kā jūs domājat, kas tiek skaļāk svinēts - stūra sitiens, ko nopelnījusi Stoukas pilsētas komanda vai vārtu guvums kādā no lielajām Londonas arēnām, mājinieku vārtu guvums? Vai tas ir īsts futbolists, kurš pēc sadursmes necenšas uzreiz celties kājās, bet labāk gaida, kamēr bumba atstāj laukumu? Uz abiem šiem jautājumiem atbild Stoukas futbola komandas līdzjutēji. Tie ir skaļi, bet ne nevietā; tie ir fanātiski, bet ne pār mēru un tie ir futbola līdzjutēji, nevis garlaikoti tēvaiņi vai sociāli norūpējušies īpatņi, kuriem stadiona apmeklējums iederas šķiras piederībā.
Vakars bija izdevies ne tikai patīkamā laika un rezultāta, ko varam vērot statistikā, dēļ, bet gan tādēļ, ka futbolisti bija nākuši spēlēt, nevis vinnēt. Pulkstenis rādīja trīs un šķita, ka ir atgriezušies vecie labie laiki; tā sakot, viss bija savās vietās. Žēl, ka šādu futbola atblāzmu varam saskatīt tikai Stoukā, nevis Londonā, Mančestrā vai Liverpūlē.
Ar cīņas saukļiem lūpās, mēlēs, rīklēs
Neviens nelika vilties, ne mirkli! Ja nu vienīgi Stoukas futbolistu līdzjutēji vīlās sevī paši, kad skaļi centās apstrīdēt savu spēlētāju lēmumu atspēlēt bumbu vārtsargam, kurš, kā izrādījās, ievadīja sekmīgu uzbrukumu. Kas zina, no kādiem sasniegumiem šie līdzjutēji ir atturējuši savus futbolistus?!
Līdzjutēju darbs bija audzinošs ne tikai attiecībā pret savas komandas futbolistiem, bet arī pret pretinieku. Tā Hordi Gomezs, vairākas reizes pārlieku ilgi vārtoties Britānijas stadiona zālājā, saņēma publisku „fui”. Līdz spēles beigām spānis jau bija labojies un centās savu atpūtas brīžu ilgumu samazināt. Kāds stingrāks vārds tika arī spēles galvenajam tiesnesim Markam Railijam, kura darbā bija ielavījušās dažas kļūdas, kuras gan pašu spēli padarīja tikai interesantāku, bet Marka sejā ļāva uzplaukt smaidam.
Krāsas vēl košākas padarīja pirmais vārtu guvums, pēc kura nekustīgi zālājā palika trīs spēlētāji – vārtu guvējs Emersons Bois un Stoukas pilsētas komandas vārtsargs Tomas Sorensens un kāds no mājinieku spēlētājiem. Vārtu guvējs par godu savam panākumam bija ieguvis jaunu rētu, kuru nu daiļoja zils apsējs, kā arī kļuvis par vienīgo spēlētāju bez numura uz krekla.
Tipi un tipiņi
Šāda ranga futbola komandām raksturīgi, ka tajās atrodami visdažādākie pasaules futbola dimanti. Un viņu spīdums nav vienmēr ir skaisti automobiļi vai perfektas frizūras, bet gan vēlme spēlēt, darīt to, ko komanda prasa, ja nepieciešams, iztikt bez visa iepriekš nosauktā.
Šajā vakarā abi Stoukas pilsētas futbola komandas uzbrucēji bija nolēmuši pierādīt, ka ir labāki viens par otru. Kā patiesi uzbrucēji viņi ignorēja savus partnerus un centās noslēgt uzbrukumu ar sekmīgu sitienu paši. Tas nesa savus augļus, jo, sitot pa vārtiem no visneiedomājamākajām pozīcijām, vienreiz Tunčajam tomēr izdevās pārspēt Viganas atlētu - komandas vārtsargu Roju Karolu. Sprogaino matu cīņā pret Rikardo Fulera auskariem un precīzo bārdu uzvarēja pirmie, kas, protams, bija Tunčaja daiļums. Tomēr to, ka sprogaini mati ne vienmēr ir veiksmes garants, pierādīja Tomas Sorensens, atvairot spēles paša noslēguma Hugo Rodaljegas izpildīto vienpadsmit metru soda sitienu. Tomēr vakara populārākais matu segas sakārtojums bija tās trūkums. Rajana Šovkrosa gūtie vārti un it īpaši Mainora Figoroa negaidītais sitiens no laukuma centra apliecināja, ka bumbai spert var dažādi, un mākslinieka tērpa spozme nenosaka izpildījuma daiļumu, kur nu vēl rezultātu. Kopumā uzvarēja tie, kuriem nebija matu, trīs (Bois, Rodaljega un Šovkros) pret vienu (Tunčajs).
Tomēr, neskatoties uz to, ka statistika un alga ir ļoti precīzi un neapstrīdami lielumi, futbola laukumā tie nedominē. Futbola ķīmiju veido iesaistītie elementi – futbolisti, treneri, līdzjutēji. Reizēm mēdz uzsmaidīt arī kāds cits. Viens no galvenajiem vakara veidotājiem Viganas atlētiem jau trešo gadu ir komandas kapteinis Mario Melheots jeb „supermario”. Viņš, pēc futbola skološanās Amsterdamas Ajaks un mēģinājumiem uzstāties Londonā, nu ir Viganas atlētu „dvēseles stīga”. Līdz ar viņa iedvesmu komanda uzzied un līdz ar viņa spēku izsīkšanu tā apstājas. Supermario ir mākslinieks, kurš izpaužas ne tikai mūzikā (R&B/Rap), bet arī futbola laukumā.
Savukārt, kāds vīrs, kuram matu uz galvas kļūst ar vien mazāk, šķietami līdzi tam zaudējis savu augsto slavu futbola laukumos. Rojs Karols, kad viņam bija divdesmit, bijis Anglijas dārgākais vārtu sargs, tagad, divdesmit astoņu gadu vecumā, viņš ir atradis mājas Viganā. Karols nevar savu dzīvi iedomāties bez glābšanas un nākotnē sapņo kļūt par ugunsdzēsēju.
Bet visam pāri lido bumbas
Turpinot aisākto, Stoukas pilsētas futbola komanda jau otro gadu ir sinonīms Rorijam Delapam, jeb tam, ko viņš prot - mest bumbu spēlē no laukuma malas tā, kā pašlaik neviens cits. Tā ir vesela zinātne, un, kā zinātnei pienākas, tā ir analizēta līdz pat pēdējai detaļai. Rorijs jaunieša vecumā bijis šķēpa mešanas čempions un nu savas prasmes pielieto futbola laukumā. Pētnieki viņa metienus no laukuma uzskata par precīzākiem nekā citiem konkurentiem un pat par daudz efektīvākiem nekā stūra un soda sitieni. Tie paši pētnieki, kuru vidū ir Premjerlīgas komandu treneri un spēlētāji, atzīst, ka Rorija metieni ir ļoti spēcīgi un ar zemu trajektoriju, kas neatstāj laiku pretiniekiem sagatavoties. Visvairāk no Roroija baidās Londonā, kur Arsenal komandas treneris atzinis, ka laiks mainīt noteikumus, jo, ja spēlē Rorijs, tad spēle vairs nav godīga.
Spēles gaitā var tikai apskaust Stoukas pilsētas futbola komandas pretinieku vārtsargus un puišeļus, kas gar laukuma malu skrien līdzi Rorijam, lai kuru katru mirkli pasniegtu viņam dvieli, kur noslaucīt bumbu, lai pēc tam lepotos, ka ir piedalījušies. Līdzīgi jutās jau iepriekš minētie vārtsargi, kuri sevi nevar uzskatīt ne par ko vairāk kā par lepniem skatītājiem, jo, kā zināms, no sānu iemetiena nevar veidoties aizmugures stāvoklis un šajos mirkļos vārtu laukumā vairs nevalda vārtu sargs, bet gan visi, kam ienāk prātā. Šajā vakarā Viganas atlētu vārtos gan nebija meklējams taustāms rezultāts, lai gan vairākās epizodēs Tomas Sorensens varēja iepazīties tuvāk ar pretinieku komandas spēlētājiem.
Gaisa kaujas virs Apvienotās Karalistes
Stoukas pilsēta, Britānijas stadions, skaļākie līdzjutēji (101.8 decibeli atklātā stadionā, pēc „Sky” televīzijas pētījuma datiem), saulains - tādi bija nosacījumi kaujai. Un cīņa bija tik tiešām tāda, kādai tai pienācās būt. Nevienā no komandām nebija atrodami futbolisti, kuri pazīdāmi ar savu vēlmi „uzart” laukuma malas, nevis vidu, izņemot Metju Eteringtonu, kurš gan savu ātrumu paspēlējis Londonas Totenham un Vestham komandās. Šādu futbolistu trūkums tika kompensēts ar stūra sitieniem, soda sitieniem un iemetieniem, kad varēja uzsākties gaisa kaujas. Kaujas bija sīvas, ar mainīgām sekmēm – trīs no četriem vārtiem tika gūti, sitot bumbu vārtos ar galvu, vai pēc tiešas piespēles, kas izpildīta ar galvu.
Spēles likteni izšķīra Rajana Šovkrosa divas uzvarētās gaisa kaujas un Emersona Boisa drosme. Rjanas Šovkros ne tikai ir uzdrošinājies Mančestras Junaited vietā izvēlēties Stoukas pilsētas futbola komandu, bet arī spējis kļūt par šīs komandas vadošo spēlētāju. Šajā vakarā viņš, piespēlējot Tunčajam ar galvu, lauza spēles gaitu pirmo reizi, bet vēlāk, gūstot vārtus pats, pavēra cerību un pārliecību saviem komandas biedriem par uzvaru šajā vakarā. Diemžēl šāds scenārijs nepiepildījās, jo ar katru sekojošo minūti Stoukas futbolisti kļuva ar vien lēnāki un komandas uzbrukuma potenciāls nebija pietiekams, lai spētu uzturēt nopietnu satraukumu Viganas atlētos.
Pēc domas
Šķiet, ko tu vēl pieliksi vai atņemsi, kad esi paēdis. Bet nē! Gribas vairāk, labāk, atvainojos, garšīgāk un lai tā paliek vienmēr. Bet, diemžēl, mēs visi labi zinām, ka lācim nemaz medus negaršo, bites to viņam netaisa, un viss tas farss ir tikai dabas untums. Tāpat arī futbolisti, līdzjutēji ieskaitāmi nevienā citā kategorijā kā vien dabas untumi. Mums atliek priecāties, ka bites taisa medu un lāčiem ir ar to kāds sakars, bet nedrīkstam pat iedomāties, ka visa tā starpā valda kādas sakarības, jo tad vēl var ierasties sivēntiņš un apgalvot, ka šis ir stāsts par Viniju Pūku. Bet nav, ka jums saku, nav.
Kur ir stāsta morāle, kādēļ vis tā notiek un kur tas virzās? Stāsts nav par mūžīgo slavu vai neiedomājamu bagātību, nē, tas pat nav par sevis apliecināšanu vai „amerikāņu sapni”. Tas nav par cēloņsakarībām, to analīzi vai ilgtermiņa stratēģijām. Tas nav par Eiropas slavu vai pasaules zvaigznēm. Bet tas var par tādu kļūt, ja atnāks kāds pilsonis Kristofers Robins un pateiks, kā būs, un mēs vairs nevarēsim dabūt atpakaļ tās vienkāršās dienas, kad uzvara bija tikai uzvara un spēle tikai spēle.
Dzīvē lāči nerunā un arī Stoukas pilsētās futbolisti var cīnīties tikai ar Viganas atlētiem un doma par šādu kauju ir viss, ko mēs drīkstam zināt. Ja šī kauja ir tāda kāda tā bija šajā vakarā, tad ar to mums arī jāpietiek. Jo mūsu stāsts uz zāliena ir pusotru stundu garš un, kad viņš ir beidzies, tad ir beidzies!
Ar labu nakti, jūs - Viganas drošsirži un Stoukas varoņi!
Kurš pamodinās snaudošo skaistuli?
Mančestras Pilsēta 2 Čelsī 1
Sestdiena, 2009.gada 5.decembris
Kloni
Mančestras gaiši zilie pilsētas futbolisti jau trešo gadu daiļi iesoļo tikpat apburošajā gaiši zilajā Mančestras pilsētas stadionā. Nevar noliegt, stadions ir padevies skaists, ērts, un to pat nespēj sabojāt šī vakara slīpais lietus, kas lika daļai no skatītājiem vilkt lietus mēteļus, bet futbolistiem savā „debesu zilajā” mundierītī iemest tik neatbilstošu netīro, tik piezemēto dubļu krāsu. Pretinieki, tumši zilie Londonieši, nevar lepoties ar jaunu stadionu, toties tie var lepoties ar tituliem, kas izcīnīti pavisam nesen, turklāt dubļus uz tumši zilā nemaz nevar redzēt. Kā gan būtu, ja gaiši zilie joprojām spēlētu Mein rouda stadionā? Varbūt dubļu krāsa un lietusmēteļi tad labāk piestāvētu.
Abas futbola komandas ir salīdzināmas, jo iet līdzīgu ceļu – Čelsī vēl nesen varēja tikt pieskaitīta pie pasaules bagātāko futbola komandu skaita, bet Mančestras pilsētas komanda neoficiāli ir Premjerlīgas bagātākā komanda. Čelsī futbolistu ceļš līdz virsotnei bija nelīdzens, tas gan burtiski, gan morāli bija dārgs. Komandā spēlē futbolisti no trīs kontinentu futbola izlasēm. Šai komandai atlicis tikai viens mērķis – starptautiskā sacensībā izcīnīta uzvara. Kaut gan var apgalvot, ka biznesa plāns – Čelsi Futbola komanda - jau ir izdevies – komanda ir viena no populārākām ārpus Anglijas, kas apliecina, ka potenciālais tirgus ir maksimizēts un peļņa turpina „tecēt”. Līdzās, Mančestras pilsētas komanda nesen ir iespraukusies globālajā futbola tirgū, iepērkot tādus zīmolus kā Rubīnju, Emanules Adebajors, Karlos Tevezs. Trūkst tikai pats galvenais – ja ne skaistas, tad vismaz uzvaras, kausi, balvas. Abām komandām, par spīti bagātībai, ir izdevies saglābāt dažus savu futbola skolu audzēkņus. Čelsī komandā tas ir komandas kapteinis Džons Terijs, ja „savējā” jēdzienu pastiepjam līdz pilsētas mērogam, tad arī kaimiņu Vesthamas futbola skolas audzēkņi Franks Lampards un Džo Kols der, kuriem pievienojam Arsenal audzēkni Ašliju Kolu, un kopā sanāk puse no Anglijas futbola izlases. Mančestras pilsētas komandā par savējiem var uzskatīt Šonu Vraitu-Filipsu, Miku Ričardsu un Nedumu Onuhu. Skaidrs, ka Mančestras futbolisti ir vēl puiši līdzās Čelsijas vīriem, bet viņiem vēl ir laiks kļūt par vīriem. Jeb tomēr nav? Mančestras pilsētas komandā strauji palielinās jaunu spēlētāju skaits. Tie visi gan nav pieskaitāmi pie pasaules futbola zīmoliem, bet pie labiem spēlētājiem gan. Līdzīgs posms arī atrodams Čelsi komandas vēsturē, kad vēl par komandas treneri bija Klaudio Ranjerī. Šajā laikā patiesībā bija iespējams izveidot vairākas Čelsi komandas, kuras varētu sekmīgi piedalīties visās futbola sacensībās. Tas tomēr nenesa gaidāmos rezultātus, un Čelsi komanda uzvaras atslēgu atrada Hose Murīnju virsvadībā. Tad komandu veidoja neliels futbolistu kodols, kurš savu spēku apliecina joprojām. Šķiet, ka vienīgais šķērslis, kas šķir Mančestras pilsētniekus no „pēdējā soļa” – uzvarām, ir šī kodola trūkums. Čelsi komandas kodola „ķīmiķis” un galvenās „lomas” pildītājs bija Hose Murinju. Vai Marks Hjūzs ir īstais? Šodien nav.
Modes skate
Skaisti daiļie puiši iesoļo perfekti izgaismotajā laukumā. Smaida, ir jautri noskaņoti, miedz ar aci sanākušajiem apbrīnotājiem. Ik pa mirklim demonstrē kaut ko tādu, kas liek pūlim skaļi atvērt mutes. Kad priekšnesums galā, puiši paklanās un dodas atsvaidzināties jau savlaicīgi sagatavotājas karstajās vannās. Un tā katru darba dienu, kas viņiem pienākas. Diemžēl darbs nav pārlieku prasīgs, uzstāšanās ir tikai reizi nedēļā, tādēļ paliek laiks izglītībai un brīvajam laikam.
Savukārt skatītājs, pajozis skaistāko mundierīti, dodas vērot savus elkus, kas ir tādi meistari savā amatā, ka maksa par vērošanu šķiet niecīga. Un, kas vēl svarīgāk, „šovs” ir ne tikai „garīgā bauda”, bet arī iespēja justies piederīgam šiem izcilajiem amata meistariem, kuri sabraukuši tieši uz šo vietu no tuvas, tālas pasaules malas, lai pārstāvētu tieši Manu uzvarētāja „mentalitāti”. Un, pat ja man neizodas apmeklēt katru priekšnesumu ģeogrāfiskā novietojuma vai citu iemeslu dēļ, tad es tāpat varu vērot savus elkus, būt piederīgs šai uzvarētāju organizācijai, jo viņai ir pārstāvniecības it visur zemes virsū.
Bet, ja neiet, tad es zinu kur iet, jo modē ir uzvarētāji!
Prinči jāja trejdeviņus kalnus
Reiz karaļvalstī, kur nepārtraukti lija lietus, dzīvoja skaistule. Tās tauta pelēka, pelēka un ilgus gadus mocīta, negodā dzīvoja, jo kaimiņu „sarkanie” velni ik dienas tos izsmēja un pāri darīja. Bet skaistule jau ilgus gadus snauda. To tauta nebija redzējusi, bet stikla pili tai būvēja. Līdz kādu dienu austrumu kungi drosminiekam, kas skaistuli modinās, daudz naudas, slavu piesolīja, un skaistuli pat jāprec nebūšot. No dienas tās ir daudz svešu zemju drošsirži nākuši; i svensoni, i drakonzemju malači, bet dzīvību skaistulē iepūst nav spējuši. No pašas Āfrikas drosminieks, no Joruba cilts, stalts jauneklis, kas Monako karaļvalsti apbūris un Londonā par karali slavenāks bijis, ir mēģināt gatavs. Centās nosargāt skaistuli pret ļaunajiem Londonas leģioniem. Plašiem vēzieniem puisis zobenu vēzēja un nejauši skaistulei pats dūra; dusmās metās leģiona liesmās un sadega. Tauta joprojām nezina, kur zudis viņu censonis, vai slēpjas no kauna vai joprojām cīnās.
Līdz sirds lūza kādam velnam, tikpat sarkanam kā visi citi velni. Tomēr šis velns nebija parasts, tas tālus ceļus nācis un ilgas ciešanas cietis, un atteicies bija kauna ragus zāģēt nost. Viņam vien skaistule tika, viņš bija gatavs jūrām pāri peldēt, kalnos kāpt, darīt to visu bez apstājas – mūžīgi, tik neatlaidīgs viņš bija. Līdz dievi viņam vienu vienīgu iespēju deva un viņš pūta, ne no visa spēka, bet gan ar prātu. Skaistule modās, līdz ar viņu daudzie varoņi, kas bija nākuši to modināt, bet, vai viņi visi dzīvoja laimīgi līdz pat šai dienai, nezinu.
Sāpīgi, bet no sirds
Londonas Čelsi kapteiņa Džona Teri tēls spēles beigās, laukuma malā ar apsaitētu kāju un bēdīgo skatienu, kas līdz pēdējam mirklim bija cerību pilns, raksturoja komandas spēli vislabāk. Viņi darīja visu - pat šķita, ka izdodas, un scenārijs ir pareizs, bet tad pēkšņi kaut kas plīsa, zuda pārliecība, un visas iespējas palika tikai iespējas.
Abu komandu futbolisti nežēloja ne sevi, ne zālienu, galvenokārt gan zālienu. Cīņa bija, bet vairāk teatrāla, tā izpaudās sejas izteiksmēs, grimasēs un šļūkšanā uz dibena un vēdera pa zālienu. Tikpat aktīvi abas komandas apmainījās ar uzbrukumiem. Šāda spēles norise ir raksturīga Mančestras pilsētas komandai - uz visu banku, turpretī Čelsi vēlas kontrolēt spēli un savu pretinieku. Šoreiz šķita, ka spēles pilnīgai kontrolei ir pietrūcis spēka vai emociju, jo reizēm otrās ņēma virsroku pār veselo saprātu, kas arī noveda pie Karlosa Teveza gūtajiem vārtiem. Sekojošā reakcija bija spēcīga, bet pietrūka koncentrācijas izšķirošos mirkļos.
Praktiski Mančestras futbolistu spēle bija spēle ar četriem uzbrucējiem, no kuriem divi malējie - Robiņu un Šons Vraits-Filips - lauzās pretinieku soda laukumā no flangiem, bet Karlos Tevezs aktīvi laukuma vidusdaļā atbalstīja Emanuēlu Adebajoru. Lai cik arī skaists šis spēles uzstādījums nebūtu realitātē, tas, neskatoties uz Šona Vraita-Filipsa un pat Rubinju spēli aizsardzībā - drīzāk centību, kamēr apnika, noveda pie daudz brīva laukuma Čelsi uzbrucējiem un uzbrukumiem, izmantojot flangus. Visas spēles gaitā ļoti pārliecinoši spēlēja abi Čelsi uzbrucēji, tie spēja radīt vairāk bīstamas situācijas pie Šeja Givena vārtiem nekā iepriekšminētie četri pretinieku uzbrucēji. Diemžēl spēli zaudēja Čelsi vidējā līnija – pussargi. Vairumu no uzbrukumiem viņi nesāka un nespēja pat atbalstīt, tādejādi veidojot otro uzbrukuma vilni.
Sestdiena, 2009.gada 5.decembris
Kloni
Mančestras gaiši zilie pilsētas futbolisti jau trešo gadu daiļi iesoļo tikpat apburošajā gaiši zilajā Mančestras pilsētas stadionā. Nevar noliegt, stadions ir padevies skaists, ērts, un to pat nespēj sabojāt šī vakara slīpais lietus, kas lika daļai no skatītājiem vilkt lietus mēteļus, bet futbolistiem savā „debesu zilajā” mundierītī iemest tik neatbilstošu netīro, tik piezemēto dubļu krāsu. Pretinieki, tumši zilie Londonieši, nevar lepoties ar jaunu stadionu, toties tie var lepoties ar tituliem, kas izcīnīti pavisam nesen, turklāt dubļus uz tumši zilā nemaz nevar redzēt. Kā gan būtu, ja gaiši zilie joprojām spēlētu Mein rouda stadionā? Varbūt dubļu krāsa un lietusmēteļi tad labāk piestāvētu.
Abas futbola komandas ir salīdzināmas, jo iet līdzīgu ceļu – Čelsī vēl nesen varēja tikt pieskaitīta pie pasaules bagātāko futbola komandu skaita, bet Mančestras pilsētas komanda neoficiāli ir Premjerlīgas bagātākā komanda. Čelsī futbolistu ceļš līdz virsotnei bija nelīdzens, tas gan burtiski, gan morāli bija dārgs. Komandā spēlē futbolisti no trīs kontinentu futbola izlasēm. Šai komandai atlicis tikai viens mērķis – starptautiskā sacensībā izcīnīta uzvara. Kaut gan var apgalvot, ka biznesa plāns – Čelsi Futbola komanda - jau ir izdevies – komanda ir viena no populārākām ārpus Anglijas, kas apliecina, ka potenciālais tirgus ir maksimizēts un peļņa turpina „tecēt”. Līdzās, Mančestras pilsētas komanda nesen ir iespraukusies globālajā futbola tirgū, iepērkot tādus zīmolus kā Rubīnju, Emanules Adebajors, Karlos Tevezs. Trūkst tikai pats galvenais – ja ne skaistas, tad vismaz uzvaras, kausi, balvas. Abām komandām, par spīti bagātībai, ir izdevies saglābāt dažus savu futbola skolu audzēkņus. Čelsī komandā tas ir komandas kapteinis Džons Terijs, ja „savējā” jēdzienu pastiepjam līdz pilsētas mērogam, tad arī kaimiņu Vesthamas futbola skolas audzēkņi Franks Lampards un Džo Kols der, kuriem pievienojam Arsenal audzēkni Ašliju Kolu, un kopā sanāk puse no Anglijas futbola izlases. Mančestras pilsētas komandā par savējiem var uzskatīt Šonu Vraitu-Filipsu, Miku Ričardsu un Nedumu Onuhu. Skaidrs, ka Mančestras futbolisti ir vēl puiši līdzās Čelsijas vīriem, bet viņiem vēl ir laiks kļūt par vīriem. Jeb tomēr nav? Mančestras pilsētas komandā strauji palielinās jaunu spēlētāju skaits. Tie visi gan nav pieskaitāmi pie pasaules futbola zīmoliem, bet pie labiem spēlētājiem gan. Līdzīgs posms arī atrodams Čelsi komandas vēsturē, kad vēl par komandas treneri bija Klaudio Ranjerī. Šajā laikā patiesībā bija iespējams izveidot vairākas Čelsi komandas, kuras varētu sekmīgi piedalīties visās futbola sacensībās. Tas tomēr nenesa gaidāmos rezultātus, un Čelsi komanda uzvaras atslēgu atrada Hose Murīnju virsvadībā. Tad komandu veidoja neliels futbolistu kodols, kurš savu spēku apliecina joprojām. Šķiet, ka vienīgais šķērslis, kas šķir Mančestras pilsētniekus no „pēdējā soļa” – uzvarām, ir šī kodola trūkums. Čelsi komandas kodola „ķīmiķis” un galvenās „lomas” pildītājs bija Hose Murinju. Vai Marks Hjūzs ir īstais? Šodien nav.
Modes skate
Skaisti daiļie puiši iesoļo perfekti izgaismotajā laukumā. Smaida, ir jautri noskaņoti, miedz ar aci sanākušajiem apbrīnotājiem. Ik pa mirklim demonstrē kaut ko tādu, kas liek pūlim skaļi atvērt mutes. Kad priekšnesums galā, puiši paklanās un dodas atsvaidzināties jau savlaicīgi sagatavotājas karstajās vannās. Un tā katru darba dienu, kas viņiem pienākas. Diemžēl darbs nav pārlieku prasīgs, uzstāšanās ir tikai reizi nedēļā, tādēļ paliek laiks izglītībai un brīvajam laikam.
Savukārt skatītājs, pajozis skaistāko mundierīti, dodas vērot savus elkus, kas ir tādi meistari savā amatā, ka maksa par vērošanu šķiet niecīga. Un, kas vēl svarīgāk, „šovs” ir ne tikai „garīgā bauda”, bet arī iespēja justies piederīgam šiem izcilajiem amata meistariem, kuri sabraukuši tieši uz šo vietu no tuvas, tālas pasaules malas, lai pārstāvētu tieši Manu uzvarētāja „mentalitāti”. Un, pat ja man neizodas apmeklēt katru priekšnesumu ģeogrāfiskā novietojuma vai citu iemeslu dēļ, tad es tāpat varu vērot savus elkus, būt piederīgs šai uzvarētāju organizācijai, jo viņai ir pārstāvniecības it visur zemes virsū.
Bet, ja neiet, tad es zinu kur iet, jo modē ir uzvarētāji!
Prinči jāja trejdeviņus kalnus
Reiz karaļvalstī, kur nepārtraukti lija lietus, dzīvoja skaistule. Tās tauta pelēka, pelēka un ilgus gadus mocīta, negodā dzīvoja, jo kaimiņu „sarkanie” velni ik dienas tos izsmēja un pāri darīja. Bet skaistule jau ilgus gadus snauda. To tauta nebija redzējusi, bet stikla pili tai būvēja. Līdz kādu dienu austrumu kungi drosminiekam, kas skaistuli modinās, daudz naudas, slavu piesolīja, un skaistuli pat jāprec nebūšot. No dienas tās ir daudz svešu zemju drošsirži nākuši; i svensoni, i drakonzemju malači, bet dzīvību skaistulē iepūst nav spējuši. No pašas Āfrikas drosminieks, no Joruba cilts, stalts jauneklis, kas Monako karaļvalsti apbūris un Londonā par karali slavenāks bijis, ir mēģināt gatavs. Centās nosargāt skaistuli pret ļaunajiem Londonas leģioniem. Plašiem vēzieniem puisis zobenu vēzēja un nejauši skaistulei pats dūra; dusmās metās leģiona liesmās un sadega. Tauta joprojām nezina, kur zudis viņu censonis, vai slēpjas no kauna vai joprojām cīnās.
Līdz sirds lūza kādam velnam, tikpat sarkanam kā visi citi velni. Tomēr šis velns nebija parasts, tas tālus ceļus nācis un ilgas ciešanas cietis, un atteicies bija kauna ragus zāģēt nost. Viņam vien skaistule tika, viņš bija gatavs jūrām pāri peldēt, kalnos kāpt, darīt to visu bez apstājas – mūžīgi, tik neatlaidīgs viņš bija. Līdz dievi viņam vienu vienīgu iespēju deva un viņš pūta, ne no visa spēka, bet gan ar prātu. Skaistule modās, līdz ar viņu daudzie varoņi, kas bija nākuši to modināt, bet, vai viņi visi dzīvoja laimīgi līdz pat šai dienai, nezinu.
Sāpīgi, bet no sirds
Londonas Čelsi kapteiņa Džona Teri tēls spēles beigās, laukuma malā ar apsaitētu kāju un bēdīgo skatienu, kas līdz pēdējam mirklim bija cerību pilns, raksturoja komandas spēli vislabāk. Viņi darīja visu - pat šķita, ka izdodas, un scenārijs ir pareizs, bet tad pēkšņi kaut kas plīsa, zuda pārliecība, un visas iespējas palika tikai iespējas.
Abu komandu futbolisti nežēloja ne sevi, ne zālienu, galvenokārt gan zālienu. Cīņa bija, bet vairāk teatrāla, tā izpaudās sejas izteiksmēs, grimasēs un šļūkšanā uz dibena un vēdera pa zālienu. Tikpat aktīvi abas komandas apmainījās ar uzbrukumiem. Šāda spēles norise ir raksturīga Mančestras pilsētas komandai - uz visu banku, turpretī Čelsi vēlas kontrolēt spēli un savu pretinieku. Šoreiz šķita, ka spēles pilnīgai kontrolei ir pietrūcis spēka vai emociju, jo reizēm otrās ņēma virsroku pār veselo saprātu, kas arī noveda pie Karlosa Teveza gūtajiem vārtiem. Sekojošā reakcija bija spēcīga, bet pietrūka koncentrācijas izšķirošos mirkļos.
Praktiski Mančestras futbolistu spēle bija spēle ar četriem uzbrucējiem, no kuriem divi malējie - Robiņu un Šons Vraits-Filips - lauzās pretinieku soda laukumā no flangiem, bet Karlos Tevezs aktīvi laukuma vidusdaļā atbalstīja Emanuēlu Adebajoru. Lai cik arī skaists šis spēles uzstādījums nebūtu realitātē, tas, neskatoties uz Šona Vraita-Filipsa un pat Rubinju spēli aizsardzībā - drīzāk centību, kamēr apnika, noveda pie daudz brīva laukuma Čelsi uzbrucējiem un uzbrukumiem, izmantojot flangus. Visas spēles gaitā ļoti pārliecinoši spēlēja abi Čelsi uzbrucēji, tie spēja radīt vairāk bīstamas situācijas pie Šeja Givena vārtiem nekā iepriekšminētie četri pretinieku uzbrucēji. Diemžēl spēli zaudēja Čelsi vidējā līnija – pussargi. Vairumu no uzbrukumiem viņi nesāka un nespēja pat atbalstīt, tādejādi veidojot otro uzbrukuma vilni.
Futbols kā futbols
Portsmuta 2 Burnlija 0
Sestdiena, 2009.gada 5.decembris
Atpakaļ mājās
„Nekur nav tik labi kā mājās” – citējot Sprīdīti, patiesībā, darba autora domu, jāatdzīst, ka mājas mēs izvēlamies paši. Nu vismaz mūsdienu pasaulē, kur vienīgās lietas, ko mēs vairs nespējam mainīt, ir mūsu pašu dzimšana. Diemžēl, vai, par laimi, pretrunā visām iespējamām spekulācijām, futbola dzimtene vienmēr būs Anglija, un īsto futbolu spēlēs tieši angļi. Jāatdzīst, ka šie apgalvojumi nav vis nacionālistiski, bet gan nostalģiski.
Futbola Asociācijas kausa fināls vecajā Vemblijas stadionā, kur viņam bija īstā vieta - līdzās suņu skriešanās sacīkstēm - tā bija atmosfēra un spēle, kas lika stāties sirdij. Jā, ceļš uz Vemblijas stadionu ir katra bumbas spērēja sapnis katrā ciemā, pilsētā, vārtrūmē, ielā – lai nu kur nu kurais to bumbu spārdīja. Līdzās bumbas spārdītājiem uz šo „īpašo” vietu līdzi nāca īsts „Dziesmusvētku” koris. Piedodiet par salīdzinājumu, bet šodien liekas, ka šis mūsu tautai „svētais” pasākums ar tik pat „svētiem” mērķiem tur – „miglainajā Albionā”, arī notika, bet, līdzīgi kā mūsu pasākums tagad cieš strauju devalvāciju gan vērtībās, gan saturā, tā tas notiek arī tur.
Frattona parks varbūt nav Vembijas arēna, bet, līdzīgi kā katrā miestā mums ir sava estrāde, tā arī Portsmutai pienākas sava. Dažam varbūt sarkastisku smaidu raisīs tas, ka kāds vēl joprojām cenšas ieguldīt naudu šādā sporta „šķūnī”, kur skatītājiem jāsēž bedrē un laukuma malā meklējami dubļi, bet katrs, kurš kaut reizi ir spēlējis bumbu ar kāju, zina, ka futbols sastāv no dubļiem, brūcēm un cilvēku sadursmēm – tas attiecas arī uz futbola līdzjutēju.
Šajā pēcpusdienā Frattona parks bija estrāde kārtējiem svētkiem, kurus pavadīja nepārtraukta dziesma pusotras stundas garumā. Jā, pa vidu bija aplausi, kurus emociju uzplūda laikā sevī nespēja noturēt pat diriģenti (spēlētāji), skrienot maksimāli tuvu korim, skatoties dziedātāju acīs un vienojoties kopīgā sajūsmā.
„Atkritumu” spēlētāji
Varam pārfrāzēt – spēlētāji „atkritumi”, ja kādam tā tīk labāk. Lai cik nejauki tas neizklausītos, bet nu jau pēdējos gadus ir ierasti, ka komandas, kas cīnās pa Premjerlīgas „astes” galu, ir pārpildītas ar spēlētājiem, kas vēl neilgu laiku atpakaļ centušies iekļūt kāda no „galvas” gala komandām. Šāda tendence pastāvējusi vienmēr, tomēr pašlaik tā ir it īpaši labi redzama, jo šis fenomens kļuvis izteiktāks līdz ar straujāko noslāņošanos un veiksmi, ko ilgus gadus Sema Alerdaisa vadībā demonstrēja Boltonas Brīnumdaru komanda, kura balstījās tieši uz šāda tipa spēlētājiem.
Definīcija – spēlētājs „atkritums”: futbolists, kurš pārnācis no potenciāli spēcīgākas uz vārgāku komandu, jo iepriekšminētajā komandā nav spējis iegūt atbilstošu lomu savai pārliecībai.
Konkrētajā spēlē abu komandu sastāvā varam atrast šādus spēlētājus. Burnlijas pamatsastāvā kreisajā malā atrodams neiedomājamais Mančestras tandēms – Kris Īgls un Stīvens Džordans – Junaited un pilsētnieku futbola skolu audzēkņi. Tur pretī Portsmuta ir krietni mērķtiecīgāk veidota kā šāda – „atkritumu” futbolistu komanda. To veido tādi lieli vārdi kā Tals Benhaims (Čelsi, Mančesteras Sitī), Nkvanku Kanu (Arsenal), Stīvens Finans (Liverpūle), Džemijs Ohara (Totenhema) un citi. Pie tiem citiem varam arī pieskaitīt Portsmutas „virsdiriģentu” Abramu Grantu (Čelsi).
Šādu komandu veidošanās pārsvarā rada patvērumu ne tik labiem spēlētājiem ne tik labās komandās. Kādas ir šī fenomena sekas? Ar vien mazāk atklājās jauni talantīgi futbolisti spēcīgās un vidusmēra komandās. Kas savukārt veicina futbola uzņēmējdarbību, spēlētāju tirgus zied un zeļ, bagātie paliek bagāti, nabagie - nabagi. Savukārt vidusslānis pārtiek no bagāto atliekām un priecājas, ka nepaliek nabagāks – jo visa pamatā ir uzvaras, nekādām citām vērtībām nav nozīmes!
Spoguļa „efekts”
Pēc ilgā ievada pievērsīsimies pašam notikumam lietainajā Portsmutas pievakarē. Spēles cena bija ļoti augsta - pirmā uzvara pār pretinieku augstajā - Premjerlīgas statusā. Abas komandas līdz šim bija tikušās tikai zemākās līgās un kausu sacīkstēs. Nesenā vēsture runāja par labu Portsmutai, kura pēdējā sezonā Čempionāta līgā uzvarēja Burnliju, bet pret šādu scenāriju runāja šīs sezonas norise, kurā Portsmuta piedzīvo uzņēmējdarbības krīzi. Portsmutas spēļu rezultāti ir sekundāri, jo pelnīt gribētāju rindas šo klubu nepārtraukti padod tālāk nākamajam īpašniekam. Pašlaik šī komanda atgādina „izslauktu govi”, kura vairs nedos pienu vismaz tuvākajā laikā.
„Govs” pašlaik atrodas depresijā. Tā var raksturot spēles sākumu un lielāko no spēles laika. Tomēr, kā zināms, arī slima govs mēdz spert, tikai ar to trāpīšanu viņai neiet. Vairums no Portsmutas komandas spēlētāju izveidotajām bīstamām situācijām nemaz nebija bīstamas. Līdzās - Burnlijas komandas spēlētāji arī centās un viņu uzbrukumi bija bīstami, kaut gan jāatdzīst, ka vairumā gadījumu tie bija bīstami viņiem pašiem. To var salīdzināt ar mūsu pašu ikrīta skatu spogulī – sākumā mēs esam priecīgi par mūsu skaisto smaidu, frizūru, bet jau pēc mirkļa pamanām, ka ausis nav nemaz tik simetriskas kā mēs gribētu un deguns līks, tā rezultātā arī smaids pazūd. Šādai burvīgai pārvērtībai par iemeslu bija Asmirs Begovič, Portsmutas komandas vārtsargs. Viņš kopā ar Sīvenu Flečeru – Burnlijas uzbrucēju - uzvarēja spēli. Otrais gan to zaudēja, negūstot vārtus, kad to vajadzēja.
Spēli „atslēdza” pēdējo divdesmit minūšu spēlētājs Portsmutas komandā Nkvanku Kanu. Viņš atgrieza govij vēlmi dzīvot! Līdzšinējā komandas nespēja rast pareizos risinājumus uzbrukumā pazuda, jo pareizos lēmumus pieņēma viņš – Nkvanku. Vārtus pēc viņa piespēles guva malējais aizsargs Hermans Hreidarsons. Un govs pēkšņi izskatījās vesela. Un spogulī lūkojošais Burnlijas vīrs saskatīja jaunu sirmu matu un zaudēja pēdējo smaida rievu lūpā.
Kamēr zvaigznes vēl mirdz
Spēlēs uzvarētājus un zaudētājus jau nosaucu vārdos, tomēr gribas atdzīt, ka viņi tik tiešām ir futbola „spīdekļi”, kādus atrast mūsdienu spēlē vairs ir grūti. Tie ir harizmas pilni savu komandu noteiktu lomu pildītāji, kurus ieraugot laukumā, mēs zinām - tā ir Burnlija un tā - Portsmuta. Tie ir futbolisti, ar kuriem komanda ceļas un krīt, un līdzi tai līdzjutēji. Tie paši līdzjutēji nespēj iedomāties šos spēlētājus citas komandas kreklā.
Spēlētājs, kurš uzvarēja spēli – Nkvanku Kanu, vēl nesen tika uzskatīts par savas paaudzes vienu no talantīgākajiem uzbrucējiem un, kā jau visu jauno talantīgo spēlētāju ceļi Anglijā, to atveda pie Arsena Vengera uz Arsenal. Bet par „Super ērgli” (Nigērijas izlases spēlētāju) viņš izauga Amsterdamas Ajaks komandā. Tomēr viņa „pelnrušķītes stāstām” pilnībā kāju priekšā aizlika slimība un nu viņš jau ilgus gadus ir lētāku, bet ne tādēļ mazāk nozīmīgu likteņu lēmējs.
Spēlētājs, kurš nezaudēja spēli – Brians Jensens. Dānis, kurš vairāk atgādina Vinniju Pūku, bet aiz šīs jaukās ārienes slēpjas „Briesmonis”. Viņš arī šajā spēlē aizcirta savus vārtus vairākas reizes. Briana ceļš līdz Premjerlīgai ir īsta futbolista ceļš! Pēc izglītības elektriķis, viņš Premjerlīgā nonācis trīsdesmit piecu gadu vecumā un nekad nav spēlējis savas valsts izlasē. Futbolista bērnībā viņš patiesībā nemaz nav bijis vārtsargs, bet gan aizsargs, bet, atsaucoties uz viņa paša izteicienu - par vārtsargu viņam nācies kļūt, jo viņš ir bijis garākais un dumjākais spēlētājs komandā. Tā, ejot ceļu caur Nīderlandi, viņš nonāca Anglijā, kur spēlēt sācis pirmās divīzijas komandā – Vestbronvičā, kur pieaugot komandas veiksmei samazinājušās viņa iespējas iziet laukumā. Un beigu beigās viņa ceļš atvedis viņu uz Burnliju, kur pastaiga arī nav bijusi bez nopietniem akmeņiem. Sākums gan bija drošs - pirmajā Briana sezonā Burnlijas komandā bija tikai viens vārtsargs – viņš.
Nevaram arī aizmirst Burnlijas aizsardzības balstu Adre Bikeju, kurš spēles gaitā vairākas reizes spīdēja pēc stūru sitienu izspēles. Andre līdz Burnlijai aizceļojis caur Spāniju, kur sācis spēlēt jau piecpadsmit gadu vecumā. Tad devies uz Maskavu, lai nonāktu Anglijā. Līdzās Andre Burnlijas komadā spēlē Premjerlīgas vecākais spēlētājs Greims Aleksandrs. Viņš šajā sezonā pirmo reizi debitējis šāda līmeņa turnīrā, kam par iemeslu kalpojusi Burnlijas komandas ticībā viņam. Burnlija centās tad vēl 28 gadus jauno Greimu iegūt jau 1999. gadā, tomēr viņa izvēle krita Prestonas komandai par labu. Bet kad Prestonā vairs neticēja, ka Greims var vēl spēlēt vairāk kā vienu sezonu, viņš nolēma pāriet uz ienaidnieku nometni, kur viņam ticēja, ka „pulveris vēl nav sauss” – uz Burnliju. Pašlaik Greims ir Burnlijas kapteinis un drošs komandas pamatsastāva spēlētājs, kurš regulāri gūst vārtus, viņam ir četrdesmit gadi.
Atliek tikai piebilst, ka spēles uzvaras vārtu guva bijušais zivju rūpnīcas darbinieks Hermans Hreidarsons.
Ilūzija pret realitāti
Katram no mums pašiem jāizlemj – kas ir futbols? Žilbinošs „glamūr” teātris vai rakņāšanās dubļos dziesmu pavadījumā. Bet, nesakoties uz neko, vēlos apelēt pie visu bumbas spārdītāju un dziedātāju vai zinātāju veselā saprāta – nosauciet man tās vērtības, kuru dēļ futbols ir tā vērts (kādēļ vērts dzīvot)!
Dzīve tāpat visu to ignorēs un turpināsies pēc nedēļas.
Sestdiena, 2009.gada 5.decembris
Atpakaļ mājās
„Nekur nav tik labi kā mājās” – citējot Sprīdīti, patiesībā, darba autora domu, jāatdzīst, ka mājas mēs izvēlamies paši. Nu vismaz mūsdienu pasaulē, kur vienīgās lietas, ko mēs vairs nespējam mainīt, ir mūsu pašu dzimšana. Diemžēl, vai, par laimi, pretrunā visām iespējamām spekulācijām, futbola dzimtene vienmēr būs Anglija, un īsto futbolu spēlēs tieši angļi. Jāatdzīst, ka šie apgalvojumi nav vis nacionālistiski, bet gan nostalģiski.
Futbola Asociācijas kausa fināls vecajā Vemblijas stadionā, kur viņam bija īstā vieta - līdzās suņu skriešanās sacīkstēm - tā bija atmosfēra un spēle, kas lika stāties sirdij. Jā, ceļš uz Vemblijas stadionu ir katra bumbas spērēja sapnis katrā ciemā, pilsētā, vārtrūmē, ielā – lai nu kur nu kurais to bumbu spārdīja. Līdzās bumbas spārdītājiem uz šo „īpašo” vietu līdzi nāca īsts „Dziesmusvētku” koris. Piedodiet par salīdzinājumu, bet šodien liekas, ka šis mūsu tautai „svētais” pasākums ar tik pat „svētiem” mērķiem tur – „miglainajā Albionā”, arī notika, bet, līdzīgi kā mūsu pasākums tagad cieš strauju devalvāciju gan vērtībās, gan saturā, tā tas notiek arī tur.
Frattona parks varbūt nav Vembijas arēna, bet, līdzīgi kā katrā miestā mums ir sava estrāde, tā arī Portsmutai pienākas sava. Dažam varbūt sarkastisku smaidu raisīs tas, ka kāds vēl joprojām cenšas ieguldīt naudu šādā sporta „šķūnī”, kur skatītājiem jāsēž bedrē un laukuma malā meklējami dubļi, bet katrs, kurš kaut reizi ir spēlējis bumbu ar kāju, zina, ka futbols sastāv no dubļiem, brūcēm un cilvēku sadursmēm – tas attiecas arī uz futbola līdzjutēju.
Šajā pēcpusdienā Frattona parks bija estrāde kārtējiem svētkiem, kurus pavadīja nepārtraukta dziesma pusotras stundas garumā. Jā, pa vidu bija aplausi, kurus emociju uzplūda laikā sevī nespēja noturēt pat diriģenti (spēlētāji), skrienot maksimāli tuvu korim, skatoties dziedātāju acīs un vienojoties kopīgā sajūsmā.
„Atkritumu” spēlētāji
Varam pārfrāzēt – spēlētāji „atkritumi”, ja kādam tā tīk labāk. Lai cik nejauki tas neizklausītos, bet nu jau pēdējos gadus ir ierasti, ka komandas, kas cīnās pa Premjerlīgas „astes” galu, ir pārpildītas ar spēlētājiem, kas vēl neilgu laiku atpakaļ centušies iekļūt kāda no „galvas” gala komandām. Šāda tendence pastāvējusi vienmēr, tomēr pašlaik tā ir it īpaši labi redzama, jo šis fenomens kļuvis izteiktāks līdz ar straujāko noslāņošanos un veiksmi, ko ilgus gadus Sema Alerdaisa vadībā demonstrēja Boltonas Brīnumdaru komanda, kura balstījās tieši uz šāda tipa spēlētājiem.
Definīcija – spēlētājs „atkritums”: futbolists, kurš pārnācis no potenciāli spēcīgākas uz vārgāku komandu, jo iepriekšminētajā komandā nav spējis iegūt atbilstošu lomu savai pārliecībai.
Konkrētajā spēlē abu komandu sastāvā varam atrast šādus spēlētājus. Burnlijas pamatsastāvā kreisajā malā atrodams neiedomājamais Mančestras tandēms – Kris Īgls un Stīvens Džordans – Junaited un pilsētnieku futbola skolu audzēkņi. Tur pretī Portsmuta ir krietni mērķtiecīgāk veidota kā šāda – „atkritumu” futbolistu komanda. To veido tādi lieli vārdi kā Tals Benhaims (Čelsi, Mančesteras Sitī), Nkvanku Kanu (Arsenal), Stīvens Finans (Liverpūle), Džemijs Ohara (Totenhema) un citi. Pie tiem citiem varam arī pieskaitīt Portsmutas „virsdiriģentu” Abramu Grantu (Čelsi).
Šādu komandu veidošanās pārsvarā rada patvērumu ne tik labiem spēlētājiem ne tik labās komandās. Kādas ir šī fenomena sekas? Ar vien mazāk atklājās jauni talantīgi futbolisti spēcīgās un vidusmēra komandās. Kas savukārt veicina futbola uzņēmējdarbību, spēlētāju tirgus zied un zeļ, bagātie paliek bagāti, nabagie - nabagi. Savukārt vidusslānis pārtiek no bagāto atliekām un priecājas, ka nepaliek nabagāks – jo visa pamatā ir uzvaras, nekādām citām vērtībām nav nozīmes!
Spoguļa „efekts”
Pēc ilgā ievada pievērsīsimies pašam notikumam lietainajā Portsmutas pievakarē. Spēles cena bija ļoti augsta - pirmā uzvara pār pretinieku augstajā - Premjerlīgas statusā. Abas komandas līdz šim bija tikušās tikai zemākās līgās un kausu sacīkstēs. Nesenā vēsture runāja par labu Portsmutai, kura pēdējā sezonā Čempionāta līgā uzvarēja Burnliju, bet pret šādu scenāriju runāja šīs sezonas norise, kurā Portsmuta piedzīvo uzņēmējdarbības krīzi. Portsmutas spēļu rezultāti ir sekundāri, jo pelnīt gribētāju rindas šo klubu nepārtraukti padod tālāk nākamajam īpašniekam. Pašlaik šī komanda atgādina „izslauktu govi”, kura vairs nedos pienu vismaz tuvākajā laikā.
„Govs” pašlaik atrodas depresijā. Tā var raksturot spēles sākumu un lielāko no spēles laika. Tomēr, kā zināms, arī slima govs mēdz spert, tikai ar to trāpīšanu viņai neiet. Vairums no Portsmutas komandas spēlētāju izveidotajām bīstamām situācijām nemaz nebija bīstamas. Līdzās - Burnlijas komandas spēlētāji arī centās un viņu uzbrukumi bija bīstami, kaut gan jāatdzīst, ka vairumā gadījumu tie bija bīstami viņiem pašiem. To var salīdzināt ar mūsu pašu ikrīta skatu spogulī – sākumā mēs esam priecīgi par mūsu skaisto smaidu, frizūru, bet jau pēc mirkļa pamanām, ka ausis nav nemaz tik simetriskas kā mēs gribētu un deguns līks, tā rezultātā arī smaids pazūd. Šādai burvīgai pārvērtībai par iemeslu bija Asmirs Begovič, Portsmutas komandas vārtsargs. Viņš kopā ar Sīvenu Flečeru – Burnlijas uzbrucēju - uzvarēja spēli. Otrais gan to zaudēja, negūstot vārtus, kad to vajadzēja.
Spēli „atslēdza” pēdējo divdesmit minūšu spēlētājs Portsmutas komandā Nkvanku Kanu. Viņš atgrieza govij vēlmi dzīvot! Līdzšinējā komandas nespēja rast pareizos risinājumus uzbrukumā pazuda, jo pareizos lēmumus pieņēma viņš – Nkvanku. Vārtus pēc viņa piespēles guva malējais aizsargs Hermans Hreidarsons. Un govs pēkšņi izskatījās vesela. Un spogulī lūkojošais Burnlijas vīrs saskatīja jaunu sirmu matu un zaudēja pēdējo smaida rievu lūpā.
Kamēr zvaigznes vēl mirdz
Spēlēs uzvarētājus un zaudētājus jau nosaucu vārdos, tomēr gribas atdzīt, ka viņi tik tiešām ir futbola „spīdekļi”, kādus atrast mūsdienu spēlē vairs ir grūti. Tie ir harizmas pilni savu komandu noteiktu lomu pildītāji, kurus ieraugot laukumā, mēs zinām - tā ir Burnlija un tā - Portsmuta. Tie ir futbolisti, ar kuriem komanda ceļas un krīt, un līdzi tai līdzjutēji. Tie paši līdzjutēji nespēj iedomāties šos spēlētājus citas komandas kreklā.
Spēlētājs, kurš uzvarēja spēli – Nkvanku Kanu, vēl nesen tika uzskatīts par savas paaudzes vienu no talantīgākajiem uzbrucējiem un, kā jau visu jauno talantīgo spēlētāju ceļi Anglijā, to atveda pie Arsena Vengera uz Arsenal. Bet par „Super ērgli” (Nigērijas izlases spēlētāju) viņš izauga Amsterdamas Ajaks komandā. Tomēr viņa „pelnrušķītes stāstām” pilnībā kāju priekšā aizlika slimība un nu viņš jau ilgus gadus ir lētāku, bet ne tādēļ mazāk nozīmīgu likteņu lēmējs.
Spēlētājs, kurš nezaudēja spēli – Brians Jensens. Dānis, kurš vairāk atgādina Vinniju Pūku, bet aiz šīs jaukās ārienes slēpjas „Briesmonis”. Viņš arī šajā spēlē aizcirta savus vārtus vairākas reizes. Briana ceļš līdz Premjerlīgai ir īsta futbolista ceļš! Pēc izglītības elektriķis, viņš Premjerlīgā nonācis trīsdesmit piecu gadu vecumā un nekad nav spēlējis savas valsts izlasē. Futbolista bērnībā viņš patiesībā nemaz nav bijis vārtsargs, bet gan aizsargs, bet, atsaucoties uz viņa paša izteicienu - par vārtsargu viņam nācies kļūt, jo viņš ir bijis garākais un dumjākais spēlētājs komandā. Tā, ejot ceļu caur Nīderlandi, viņš nonāca Anglijā, kur spēlēt sācis pirmās divīzijas komandā – Vestbronvičā, kur pieaugot komandas veiksmei samazinājušās viņa iespējas iziet laukumā. Un beigu beigās viņa ceļš atvedis viņu uz Burnliju, kur pastaiga arī nav bijusi bez nopietniem akmeņiem. Sākums gan bija drošs - pirmajā Briana sezonā Burnlijas komandā bija tikai viens vārtsargs – viņš.
Nevaram arī aizmirst Burnlijas aizsardzības balstu Adre Bikeju, kurš spēles gaitā vairākas reizes spīdēja pēc stūru sitienu izspēles. Andre līdz Burnlijai aizceļojis caur Spāniju, kur sācis spēlēt jau piecpadsmit gadu vecumā. Tad devies uz Maskavu, lai nonāktu Anglijā. Līdzās Andre Burnlijas komadā spēlē Premjerlīgas vecākais spēlētājs Greims Aleksandrs. Viņš šajā sezonā pirmo reizi debitējis šāda līmeņa turnīrā, kam par iemeslu kalpojusi Burnlijas komandas ticībā viņam. Burnlija centās tad vēl 28 gadus jauno Greimu iegūt jau 1999. gadā, tomēr viņa izvēle krita Prestonas komandai par labu. Bet kad Prestonā vairs neticēja, ka Greims var vēl spēlēt vairāk kā vienu sezonu, viņš nolēma pāriet uz ienaidnieku nometni, kur viņam ticēja, ka „pulveris vēl nav sauss” – uz Burnliju. Pašlaik Greims ir Burnlijas kapteinis un drošs komandas pamatsastāva spēlētājs, kurš regulāri gūst vārtus, viņam ir četrdesmit gadi.
Atliek tikai piebilst, ka spēles uzvaras vārtu guva bijušais zivju rūpnīcas darbinieks Hermans Hreidarsons.
Ilūzija pret realitāti
Katram no mums pašiem jāizlemj – kas ir futbols? Žilbinošs „glamūr” teātris vai rakņāšanās dubļos dziesmu pavadījumā. Bet, nesakoties uz neko, vēlos apelēt pie visu bumbas spārdītāju un dziedātāju vai zinātāju veselā saprāta – nosauciet man tās vērtības, kuru dēļ futbols ir tā vērts (kādēļ vērts dzīvot)!
Dzīve tāpat visu to ignorēs un turpināsies pēc nedēļas.
Londonas derbijs
Arsenal 0 Čelsi 3
Svētdiena, 2009.gada 29.novembris
Vai nākotne ir šodien?
Droši, ka pagātne nav šodien, jo Londonas Arsenal ir pārliecinošs pārsvars savstarpējās spēlēs ar Čelsi, kas, tikai pateicoties milzīgām investīcijām šī gadsimta sākumā, kļuvis par mūsdienu zvēru. Aizmirstot visus nostāstus par „Lielo četrinieku” un citām mūsdienu Premjerlīgas tendencēm, varam būt pārliecināti, ka pagātne vēl ilgu laiku būs Arsenala pusē. Tomēr šajā pēcpusdienā vienīgais, kas pirms spēles varēja vēstīt par Arsenala iespējamo veiksmi, bija komandas vadītājs Arsens Vengers ar savu nenoliedzamo pārliecību. Kaut gan arī viņa paskats, ienākot arēnā, neliecināja par nopietnu attieksmi pret šo spēli – viņu reti var satikt sporta tērpā spēles laikā. Ja vien šis nebija kāds psiholoģisks triks, tas nedarbojās. Otrs faktors, kas varēja būt par labu mājiniekiem, bija lietus, kas vienmēr ir pret favorītiem, padarot tos vēl pasīvākus. Tomēr arī Londonas lietus šķietami bija viesu pusē – bumba tiem labāk klausīja šajos laika apstākļos.
Nevar arī apgalvot, ka Čelsi spēle gāja no rokas, un tur arī nespēja palīdzēt Karlo Ančeloti mēģinājumi iebiedēt savus spēlētājus ar centrāltirgus cienīga gaļas izcirtēja izskatu spēles sākumā, uzvelkot atbilstošu galvassegu. Abas komandas spēlētāji spēli sāka saraustīti un acīm redzami bija satraukti, un šķietami loģiski ir tas, ka pirmie nomierinājās pieredzējušie spēlētāji, kuru īpatsvars Čelsi komandā ir pārliecinoši lielāks nekā Arsenal. Ja mēs dzīvotu pagājušā gadsimta otrajā pusē, tad pašreizējā Arsenal komanda būtu uzskatāma par labu jauniešu komandu un tik tiešām ticētu, ka pēc gadiem tā spētu dominēt spēlēs un varbūt pat turnīros. Diemžēl mēs atrodamies divdesmit pirmā gadsimta sākumā un futbols ir uzņēmējdarbība – tā prasa aizmirst nākotni un domāt tikai par šodienu; ņemot vērā pagātni - Arsenal ir un tam bija jābūt favorītam.
Pagātnes uzvara
Spēli īpaši skaistu daļai no skatītājiem padarīja tas, ka Čelsi sastāvā atrodami vairāki bijuši Arsenal komandas spēlētāji, pat skolas audzēkņi. Tas ļāva viņiem lielu daļu no spēlēs pavadīt ar saucieniem „bū”, kas šķietami ir patīkami gan spēlētājiem, kuri tos saņem, gan arī līdzjutējiem. Saņemot „bū” spēlētājs var justies lepns, jo ir novērtēts. Pamestās komandas, šajā gadījumā Arsenal, līdzjutēji pēc viņiem ilgojas un augstu vērtē viņu varējumu. Savukārt līdzjutējiem ir prieks iegūt papildu emocijas spēlei, kura jau pati par sevi tās sola.
Viennozīmīgi, ka spēli izšķīra bijušais Arsenal kreisais malējais aizsargs Ašlijs Kols, tieši viņa piespēles soda laukumā izšķīra uzvarētāju šajā spēlē. Kaut gan nevar noliegt, ka līdzīgs liktenis Arsenal varēja sagaidīt arī pēc piespēlēm no pretējās malas, kur Čelsi darbojas Broņislavs Ivanovičs. Šī tendence gan vairāk liecina par to, ka spēli Arsenal zaudēja savu malējo spēlētāju dēļ – ne vien Bakari Saņja, kas spēlēja tieši pret Ašliju Kolu, bet arī malējo pussargu Samira Nasri un Sesa Fabergas dēļ. Jo Čelsi vidējās līnijas spēlētājus varēja manīt tikai pārkāpjam noteikumus, kam par pamatu bija Arsenal salīdzinoši sekmīgā dominante laukuma vidū.
Cits spēles likteņa lēmēja lomu vēlēsies piešķirt Didje Drogba, kurš guva divus vārtus un tā arī būs taisnīga izvēle, jo Arsenal komadā šajā vakarā nebija atrodams neviens īsts uzbrucējs. Savu roku mēģināja gan Eduardo, gan Vella, bet par Andreju Aršāvinu ir cits stāsts. Tur pretīm Čelsi komandā bija atrodami divi uzbrucēji, aiz kuriem pazudis bija Džo Kols - viņu šajā vakarā nemaz nevajadzēja. Didjē Drogba un Nikolas Anelka divatā spēja ar darbu nodrošināt Arsenal aizsardzību. Viņu lielākais panākums nebija agresivitāte vai kādas īpašas prasmes, bet gan pacietība un pieredze – savas lomas apzināšanās un pildīšana.
Zaudēja jau pirms spēlēs sākuma
Asenal spēlētāji centās, it īpaši spēles sākuma un viņiem arī daudz kas padevās, ja neskaita šķietamu neveiklību vairākās epizodēs, kad izdevīgās pozīcijās bumba pati šķietami atstāja Arsenal spēlētāju kāju, vai arī tika pieņemti ne tie izdevīgākie lēmumi. Katra šāda epizode palielināja nastu uz dažu no Arsenal spēlētāju mugurām, viņu kājas kļuva ar vien lēnākas un muskuļi ar vien cietāki. Bumba klausīja vēl retāk, acis rādīja tikai to ko gribējās redzēt un nepagāja ne mirklis, kad spēle šķita zaudējusi cerības.
Šo lavīnveidīgo efektu aizsāka viens no talantīgākajiem un šķiet labākajiem spēlētājiem Arsenal šīsdienas komandā - Andrejs Aršāvins. Daudzas epizodes liecināja, ka viņš netic, ka šajā vakarā var kaut kas izdoties, par uzvaru nemaz nerunājot. Un ar katru kļūmi viņš ar vien mazāk ticēja saviem kolēģiem, kaut gan nevar noliegt, ka viņš bija tas, kuram izdevās bumbu dabūt Čelsi vārtos, bet viennozīmīgi viņš bija pirmais, kurš pārstāja cīnīties par katru bumbu. Tas liecina, ka Andrejs ir iejuties savā jaunā komandā, valstī. Apzinās savu lomu komandā un var atļauties haltūrēt.
Tomēr Arsenal komandā ir arī spēlētāji, kuri turpināja cīņu katrā epizodē. Joprojām šķiet, ka komandas patiesais kapteinis ir Viljams Galas, kurš katru spēli demonstrē kapteiņa cienīgu attieksmi pret darāmo darbu. Jā, viņam daudz kas nesanāk, bet viņš nekad nepadodas – no pirmās līdz pēdējai minūtei. Līdzās redzot Sesa Fabergasa padarīto, šķiet, ka par kapteini viņš kļuvis nevis sava rakstura, dotību šai lomai dēļ, bet gan, lai paliktu šai komandā. Tas ir sava veida apliecinājums, ka viņa talants ir novērtēts, tomēr komanda no šāda kapteiņa labumu laukumā negūst, jo viņš ir tikai viens no spēlētājiem ar apsēju.
Nejauši uzvarēja
Spēles liktenis izšķīrās mirklī, kad Ašlija Kola piespēle soda laukumā atrada vien Arsenal komandas spēlētāju kājas un vārtu tīklu. Bet vai tā bija nejaušība? Diemžēl futbols ir spēle, kur uzvar stiprākais, un stiprāks ir tas, kurš grib uzvarēt vairāk nekā pretinieks. Spēle kļūst interesanta tikai tad, kad abas komandas grib uzvarēt. Bailes zaudēt diemžēl nav tā labākā motivācija, tomēr tā šķita vienīgā, kas bija Arsenal spēlētājiem.
Čelsi komanda nespēlēja labi, bet katrā epizodē varēja redzēt viņu vēlmi uzvarēt un pārliecību, ka viņi zina kā. Pieredze nāk ar laiku, tāpat kā labs treneris ir tik labs kā viņa komandas spēle (rezultāti). Karlo Ančeloti futbols, kas vienmēr balstījies spožās zvaigznēs, kārtējo reizi pierādījis – ka labā ansambļa sniegumā nekas nebojājas, ja instrumentus maina vietām un solo partiju katru reizi var nospēlēt kāds cits. Tomēr šādu ansambli ir jāspēj motivēt spēlēt kopā, būt mazākam par solistu, katru uzstāšanos reizi pacietīgi gaidīt savu partiju.
Pilnie tukšie stadioni
Stadions bija tukšs desmit minūtes pirms spēles beigām. Jā, spēles liktenis bija izšķirts laikus, stadions ir liels, visi negrib rindā stāvēt, bet kas tad īsti ir futbola līdzjutējs futbola dzimtenē? Premjerlīga nevar sūdzēties par spēļu apmeklētības problēmām, tomēr šodienas futbola līdzjutējs, baudītājs ir mainījies. Tas vairs nav fanātiķis, kuram tikai padod mīļās komandas spēli un viņš nevar dabūt gana. Šodienas līdzjutējam interesē divas lietas: pirmkārt, uzvaras, otrkārt, kādēļ nav uzvaras, vai kādēļ mana komanda ir nabagāka par kaimiņu? Futbols ir uzņēmējdarbība tieši šādiem līdzjutējiem, kas patiesībā līdzi īpaši nejūt, bet gan pērk biļeti, suvenīru, abonē kluba televīziju utt.. Un rīt šis līdzjutējs jau būs citas komandas līdzjutējs, jo tur tiks piedāvāts izdevīgāks piedāvājums vai būs vairāk uzvaras. Kur pazuduši „īstie” līdzjutēji? Tur pat, kur īstie futbolisti. Darba tirgus ir atvērts, tāpat arī pakalpojumu tirgus, katrs var izvēlēties izdevīgāko piedāvājumu.
Tomēr vēl stadionos ir kāds, kurš sauc „bū”, kādam lojalitāte ir vērtība, ar ko kopā nāk noteikta vēsture, vērtību sistēma un filozofija. Patiesa līdzjutēja pārdzīvojums ir arī zaudējuma pārdzīvojums, spēja būt lojālam arī grūtajās dienās, tādēļ jau viņš ir līdz-jūt-ējs. Un, kā mēs zinām, emocionālā saikne veidojās arī kopīgu pārdzīvojumu rezultātā, un, jo ilgākas ir šis attiecības, jo pārdzīvojumi kļūst mums tuvāki.
Arvien retāk Londonas un citu lielo klubu stadionos atskan dziesmas, arvien retāk derbijs līdzinās īpašai spēlei. Kādēļ? Tāpat kā līdzjutēji nespēj sevi identificēt ar notieku klubu, komandas spēlētājiem, tā arī spēlētājiem nav vairs svarīgas vērtības, kas reiz bijušas klubam – tie ir tādi paši trīs punkti kā jebkuri citi. Savukārt skatītāji nāk uz stadionu nevis tādēļ, ka ir kādas kopīgas vērtības, bet tādēļ, ka tie sagaida uzvaru, un spēj sevi identificēt tikai ar uzvarētājiem. Ja komanda zaudē, viņi iet prom, jo negrib just līdzi!
Vai būs „dzīvotājs”?
Anglijas Premjerlīga ir viena no pasaules futbola „Mekām”, ne tik vien spēlētā futbola dēļ, bet gan uzņēmējdarbības sekmju rezultātā. „Īstais” angļu futbols vairs atrodams tikai vietās, kur peļņa un uzvaras nav viss. Kamēr līdzjutējs nāk uz stadionu, lai justu līdzi, satiktu draugus un ienaidniekus, kamēr cilvēki vēl dzimst un dzīvo Portsmutā un Burnlijā, tikmēr futbola sapnis ir dzīvs. Dzīve turpinās pēc nedēļas.
Svētdiena, 2009.gada 29.novembris
Vai nākotne ir šodien?
Droši, ka pagātne nav šodien, jo Londonas Arsenal ir pārliecinošs pārsvars savstarpējās spēlēs ar Čelsi, kas, tikai pateicoties milzīgām investīcijām šī gadsimta sākumā, kļuvis par mūsdienu zvēru. Aizmirstot visus nostāstus par „Lielo četrinieku” un citām mūsdienu Premjerlīgas tendencēm, varam būt pārliecināti, ka pagātne vēl ilgu laiku būs Arsenala pusē. Tomēr šajā pēcpusdienā vienīgais, kas pirms spēles varēja vēstīt par Arsenala iespējamo veiksmi, bija komandas vadītājs Arsens Vengers ar savu nenoliedzamo pārliecību. Kaut gan arī viņa paskats, ienākot arēnā, neliecināja par nopietnu attieksmi pret šo spēli – viņu reti var satikt sporta tērpā spēles laikā. Ja vien šis nebija kāds psiholoģisks triks, tas nedarbojās. Otrs faktors, kas varēja būt par labu mājiniekiem, bija lietus, kas vienmēr ir pret favorītiem, padarot tos vēl pasīvākus. Tomēr arī Londonas lietus šķietami bija viesu pusē – bumba tiem labāk klausīja šajos laika apstākļos.
Nevar arī apgalvot, ka Čelsi spēle gāja no rokas, un tur arī nespēja palīdzēt Karlo Ančeloti mēģinājumi iebiedēt savus spēlētājus ar centrāltirgus cienīga gaļas izcirtēja izskatu spēles sākumā, uzvelkot atbilstošu galvassegu. Abas komandas spēlētāji spēli sāka saraustīti un acīm redzami bija satraukti, un šķietami loģiski ir tas, ka pirmie nomierinājās pieredzējušie spēlētāji, kuru īpatsvars Čelsi komandā ir pārliecinoši lielāks nekā Arsenal. Ja mēs dzīvotu pagājušā gadsimta otrajā pusē, tad pašreizējā Arsenal komanda būtu uzskatāma par labu jauniešu komandu un tik tiešām ticētu, ka pēc gadiem tā spētu dominēt spēlēs un varbūt pat turnīros. Diemžēl mēs atrodamies divdesmit pirmā gadsimta sākumā un futbols ir uzņēmējdarbība – tā prasa aizmirst nākotni un domāt tikai par šodienu; ņemot vērā pagātni - Arsenal ir un tam bija jābūt favorītam.
Pagātnes uzvara
Spēli īpaši skaistu daļai no skatītājiem padarīja tas, ka Čelsi sastāvā atrodami vairāki bijuši Arsenal komandas spēlētāji, pat skolas audzēkņi. Tas ļāva viņiem lielu daļu no spēlēs pavadīt ar saucieniem „bū”, kas šķietami ir patīkami gan spēlētājiem, kuri tos saņem, gan arī līdzjutējiem. Saņemot „bū” spēlētājs var justies lepns, jo ir novērtēts. Pamestās komandas, šajā gadījumā Arsenal, līdzjutēji pēc viņiem ilgojas un augstu vērtē viņu varējumu. Savukārt līdzjutējiem ir prieks iegūt papildu emocijas spēlei, kura jau pati par sevi tās sola.
Viennozīmīgi, ka spēli izšķīra bijušais Arsenal kreisais malējais aizsargs Ašlijs Kols, tieši viņa piespēles soda laukumā izšķīra uzvarētāju šajā spēlē. Kaut gan nevar noliegt, ka līdzīgs liktenis Arsenal varēja sagaidīt arī pēc piespēlēm no pretējās malas, kur Čelsi darbojas Broņislavs Ivanovičs. Šī tendence gan vairāk liecina par to, ka spēli Arsenal zaudēja savu malējo spēlētāju dēļ – ne vien Bakari Saņja, kas spēlēja tieši pret Ašliju Kolu, bet arī malējo pussargu Samira Nasri un Sesa Fabergas dēļ. Jo Čelsi vidējās līnijas spēlētājus varēja manīt tikai pārkāpjam noteikumus, kam par pamatu bija Arsenal salīdzinoši sekmīgā dominante laukuma vidū.
Cits spēles likteņa lēmēja lomu vēlēsies piešķirt Didje Drogba, kurš guva divus vārtus un tā arī būs taisnīga izvēle, jo Arsenal komadā šajā vakarā nebija atrodams neviens īsts uzbrucējs. Savu roku mēģināja gan Eduardo, gan Vella, bet par Andreju Aršāvinu ir cits stāsts. Tur pretīm Čelsi komandā bija atrodami divi uzbrucēji, aiz kuriem pazudis bija Džo Kols - viņu šajā vakarā nemaz nevajadzēja. Didjē Drogba un Nikolas Anelka divatā spēja ar darbu nodrošināt Arsenal aizsardzību. Viņu lielākais panākums nebija agresivitāte vai kādas īpašas prasmes, bet gan pacietība un pieredze – savas lomas apzināšanās un pildīšana.
Zaudēja jau pirms spēlēs sākuma
Asenal spēlētāji centās, it īpaši spēles sākuma un viņiem arī daudz kas padevās, ja neskaita šķietamu neveiklību vairākās epizodēs, kad izdevīgās pozīcijās bumba pati šķietami atstāja Arsenal spēlētāju kāju, vai arī tika pieņemti ne tie izdevīgākie lēmumi. Katra šāda epizode palielināja nastu uz dažu no Arsenal spēlētāju mugurām, viņu kājas kļuva ar vien lēnākas un muskuļi ar vien cietāki. Bumba klausīja vēl retāk, acis rādīja tikai to ko gribējās redzēt un nepagāja ne mirklis, kad spēle šķita zaudējusi cerības.
Šo lavīnveidīgo efektu aizsāka viens no talantīgākajiem un šķiet labākajiem spēlētājiem Arsenal šīsdienas komandā - Andrejs Aršāvins. Daudzas epizodes liecināja, ka viņš netic, ka šajā vakarā var kaut kas izdoties, par uzvaru nemaz nerunājot. Un ar katru kļūmi viņš ar vien mazāk ticēja saviem kolēģiem, kaut gan nevar noliegt, ka viņš bija tas, kuram izdevās bumbu dabūt Čelsi vārtos, bet viennozīmīgi viņš bija pirmais, kurš pārstāja cīnīties par katru bumbu. Tas liecina, ka Andrejs ir iejuties savā jaunā komandā, valstī. Apzinās savu lomu komandā un var atļauties haltūrēt.
Tomēr Arsenal komandā ir arī spēlētāji, kuri turpināja cīņu katrā epizodē. Joprojām šķiet, ka komandas patiesais kapteinis ir Viljams Galas, kurš katru spēli demonstrē kapteiņa cienīgu attieksmi pret darāmo darbu. Jā, viņam daudz kas nesanāk, bet viņš nekad nepadodas – no pirmās līdz pēdējai minūtei. Līdzās redzot Sesa Fabergasa padarīto, šķiet, ka par kapteini viņš kļuvis nevis sava rakstura, dotību šai lomai dēļ, bet gan, lai paliktu šai komandā. Tas ir sava veida apliecinājums, ka viņa talants ir novērtēts, tomēr komanda no šāda kapteiņa labumu laukumā negūst, jo viņš ir tikai viens no spēlētājiem ar apsēju.
Nejauši uzvarēja
Spēles liktenis izšķīrās mirklī, kad Ašlija Kola piespēle soda laukumā atrada vien Arsenal komandas spēlētāju kājas un vārtu tīklu. Bet vai tā bija nejaušība? Diemžēl futbols ir spēle, kur uzvar stiprākais, un stiprāks ir tas, kurš grib uzvarēt vairāk nekā pretinieks. Spēle kļūst interesanta tikai tad, kad abas komandas grib uzvarēt. Bailes zaudēt diemžēl nav tā labākā motivācija, tomēr tā šķita vienīgā, kas bija Arsenal spēlētājiem.
Čelsi komanda nespēlēja labi, bet katrā epizodē varēja redzēt viņu vēlmi uzvarēt un pārliecību, ka viņi zina kā. Pieredze nāk ar laiku, tāpat kā labs treneris ir tik labs kā viņa komandas spēle (rezultāti). Karlo Ančeloti futbols, kas vienmēr balstījies spožās zvaigznēs, kārtējo reizi pierādījis – ka labā ansambļa sniegumā nekas nebojājas, ja instrumentus maina vietām un solo partiju katru reizi var nospēlēt kāds cits. Tomēr šādu ansambli ir jāspēj motivēt spēlēt kopā, būt mazākam par solistu, katru uzstāšanos reizi pacietīgi gaidīt savu partiju.
Pilnie tukšie stadioni
Stadions bija tukšs desmit minūtes pirms spēles beigām. Jā, spēles liktenis bija izšķirts laikus, stadions ir liels, visi negrib rindā stāvēt, bet kas tad īsti ir futbola līdzjutējs futbola dzimtenē? Premjerlīga nevar sūdzēties par spēļu apmeklētības problēmām, tomēr šodienas futbola līdzjutējs, baudītājs ir mainījies. Tas vairs nav fanātiķis, kuram tikai padod mīļās komandas spēli un viņš nevar dabūt gana. Šodienas līdzjutējam interesē divas lietas: pirmkārt, uzvaras, otrkārt, kādēļ nav uzvaras, vai kādēļ mana komanda ir nabagāka par kaimiņu? Futbols ir uzņēmējdarbība tieši šādiem līdzjutējiem, kas patiesībā līdzi īpaši nejūt, bet gan pērk biļeti, suvenīru, abonē kluba televīziju utt.. Un rīt šis līdzjutējs jau būs citas komandas līdzjutējs, jo tur tiks piedāvāts izdevīgāks piedāvājums vai būs vairāk uzvaras. Kur pazuduši „īstie” līdzjutēji? Tur pat, kur īstie futbolisti. Darba tirgus ir atvērts, tāpat arī pakalpojumu tirgus, katrs var izvēlēties izdevīgāko piedāvājumu.
Tomēr vēl stadionos ir kāds, kurš sauc „bū”, kādam lojalitāte ir vērtība, ar ko kopā nāk noteikta vēsture, vērtību sistēma un filozofija. Patiesa līdzjutēja pārdzīvojums ir arī zaudējuma pārdzīvojums, spēja būt lojālam arī grūtajās dienās, tādēļ jau viņš ir līdz-jūt-ējs. Un, kā mēs zinām, emocionālā saikne veidojās arī kopīgu pārdzīvojumu rezultātā, un, jo ilgākas ir šis attiecības, jo pārdzīvojumi kļūst mums tuvāki.
Arvien retāk Londonas un citu lielo klubu stadionos atskan dziesmas, arvien retāk derbijs līdzinās īpašai spēlei. Kādēļ? Tāpat kā līdzjutēji nespēj sevi identificēt ar notieku klubu, komandas spēlētājiem, tā arī spēlētājiem nav vairs svarīgas vērtības, kas reiz bijušas klubam – tie ir tādi paši trīs punkti kā jebkuri citi. Savukārt skatītāji nāk uz stadionu nevis tādēļ, ka ir kādas kopīgas vērtības, bet tādēļ, ka tie sagaida uzvaru, un spēj sevi identificēt tikai ar uzvarētājiem. Ja komanda zaudē, viņi iet prom, jo negrib just līdzi!
Vai būs „dzīvotājs”?
Anglijas Premjerlīga ir viena no pasaules futbola „Mekām”, ne tik vien spēlētā futbola dēļ, bet gan uzņēmējdarbības sekmju rezultātā. „Īstais” angļu futbols vairs atrodams tikai vietās, kur peļņa un uzvaras nav viss. Kamēr līdzjutējs nāk uz stadionu, lai justu līdzi, satiktu draugus un ienaidniekus, kamēr cilvēki vēl dzimst un dzīvo Portsmutā un Burnlijā, tikmēr futbola sapnis ir dzīvs. Dzīve turpinās pēc nedēļas.
Abonēt:
Ziņas (Atom)
