Futbols kā futbols

Portsmuta 2 Burnlija 0
Sestdiena, 2009.gada 5.decembris

Atpakaļ mājās
„Nekur nav tik labi kā mājās” – citējot Sprīdīti, patiesībā, darba autora domu, jāatdzīst, ka mājas mēs izvēlamies paši. Nu vismaz mūsdienu pasaulē, kur vienīgās lietas, ko mēs vairs nespējam mainīt, ir mūsu pašu dzimšana. Diemžēl, vai, par laimi, pretrunā visām iespējamām spekulācijām, futbola dzimtene vienmēr būs Anglija, un īsto futbolu spēlēs tieši angļi. Jāatdzīst, ka šie apgalvojumi nav vis nacionālistiski, bet gan nostalģiski.
Futbola Asociācijas kausa fināls vecajā Vemblijas stadionā, kur viņam bija īstā vieta - līdzās suņu skriešanās sacīkstēm - tā bija atmosfēra un spēle, kas lika stāties sirdij. Jā, ceļš uz Vemblijas stadionu ir katra bumbas spērēja sapnis katrā ciemā, pilsētā, vārtrūmē, ielā – lai nu kur nu kurais to bumbu spārdīja. Līdzās bumbas spārdītājiem uz šo „īpašo” vietu līdzi nāca īsts „Dziesmusvētku” koris. Piedodiet par salīdzinājumu, bet šodien liekas, ka šis mūsu tautai „svētais” pasākums ar tik pat „svētiem” mērķiem tur – „miglainajā Albionā”, arī notika, bet, līdzīgi kā mūsu pasākums tagad cieš strauju devalvāciju gan vērtībās, gan saturā, tā tas notiek arī tur.
Frattona parks varbūt nav Vembijas arēna, bet, līdzīgi kā katrā miestā mums ir sava estrāde, tā arī Portsmutai pienākas sava. Dažam varbūt sarkastisku smaidu raisīs tas, ka kāds vēl joprojām cenšas ieguldīt naudu šādā sporta „šķūnī”, kur skatītājiem jāsēž bedrē un laukuma malā meklējami dubļi, bet katrs, kurš kaut reizi ir spēlējis bumbu ar kāju, zina, ka futbols sastāv no dubļiem, brūcēm un cilvēku sadursmēm – tas attiecas arī uz futbola līdzjutēju.
Šajā pēcpusdienā Frattona parks bija estrāde kārtējiem svētkiem, kurus pavadīja nepārtraukta dziesma pusotras stundas garumā. Jā, pa vidu bija aplausi, kurus emociju uzplūda laikā sevī nespēja noturēt pat diriģenti (spēlētāji), skrienot maksimāli tuvu korim, skatoties dziedātāju acīs un vienojoties kopīgā sajūsmā.

„Atkritumu” spēlētāji
Varam pārfrāzēt – spēlētāji „atkritumi”, ja kādam tā tīk labāk. Lai cik nejauki tas neizklausītos, bet nu jau pēdējos gadus ir ierasti, ka komandas, kas cīnās pa Premjerlīgas „astes” galu, ir pārpildītas ar spēlētājiem, kas vēl neilgu laiku atpakaļ centušies iekļūt kāda no „galvas” gala komandām. Šāda tendence pastāvējusi vienmēr, tomēr pašlaik tā ir it īpaši labi redzama, jo šis fenomens kļuvis izteiktāks līdz ar straujāko noslāņošanos un veiksmi, ko ilgus gadus Sema Alerdaisa vadībā demonstrēja Boltonas Brīnumdaru komanda, kura balstījās tieši uz šāda tipa spēlētājiem.
Definīcija – spēlētājs „atkritums”: futbolists, kurš pārnācis no potenciāli spēcīgākas uz vārgāku komandu, jo iepriekšminētajā komandā nav spējis iegūt atbilstošu lomu savai pārliecībai.
Konkrētajā spēlē abu komandu sastāvā varam atrast šādus spēlētājus. Burnlijas pamatsastāvā kreisajā malā atrodams neiedomājamais Mančestras tandēms – Kris Īgls un Stīvens Džordans – Junaited un pilsētnieku futbola skolu audzēkņi. Tur pretī Portsmuta ir krietni mērķtiecīgāk veidota kā šāda – „atkritumu” futbolistu komanda. To veido tādi lieli vārdi kā Tals Benhaims (Čelsi, Mančesteras Sitī), Nkvanku Kanu (Arsenal), Stīvens Finans (Liverpūle), Džemijs Ohara (Totenhema) un citi. Pie tiem citiem varam arī pieskaitīt Portsmutas „virsdiriģentu” Abramu Grantu (Čelsi).
Šādu komandu veidošanās pārsvarā rada patvērumu ne tik labiem spēlētājiem ne tik labās komandās. Kādas ir šī fenomena sekas? Ar vien mazāk atklājās jauni talantīgi futbolisti spēcīgās un vidusmēra komandās. Kas savukārt veicina futbola uzņēmējdarbību, spēlētāju tirgus zied un zeļ, bagātie paliek bagāti, nabagie - nabagi. Savukārt vidusslānis pārtiek no bagāto atliekām un priecājas, ka nepaliek nabagāks – jo visa pamatā ir uzvaras, nekādām citām vērtībām nav nozīmes!

Spoguļa „efekts”
Pēc ilgā ievada pievērsīsimies pašam notikumam lietainajā Portsmutas pievakarē. Spēles cena bija ļoti augsta - pirmā uzvara pār pretinieku augstajā - Premjerlīgas statusā. Abas komandas līdz šim bija tikušās tikai zemākās līgās un kausu sacīkstēs. Nesenā vēsture runāja par labu Portsmutai, kura pēdējā sezonā Čempionāta līgā uzvarēja Burnliju, bet pret šādu scenāriju runāja šīs sezonas norise, kurā Portsmuta piedzīvo uzņēmējdarbības krīzi. Portsmutas spēļu rezultāti ir sekundāri, jo pelnīt gribētāju rindas šo klubu nepārtraukti padod tālāk nākamajam īpašniekam. Pašlaik šī komanda atgādina „izslauktu govi”, kura vairs nedos pienu vismaz tuvākajā laikā.
„Govs” pašlaik atrodas depresijā. Tā var raksturot spēles sākumu un lielāko no spēles laika. Tomēr, kā zināms, arī slima govs mēdz spert, tikai ar to trāpīšanu viņai neiet. Vairums no Portsmutas komandas spēlētāju izveidotajām bīstamām situācijām nemaz nebija bīstamas. Līdzās - Burnlijas komandas spēlētāji arī centās un viņu uzbrukumi bija bīstami, kaut gan jāatdzīst, ka vairumā gadījumu tie bija bīstami viņiem pašiem. To var salīdzināt ar mūsu pašu ikrīta skatu spogulī – sākumā mēs esam priecīgi par mūsu skaisto smaidu, frizūru, bet jau pēc mirkļa pamanām, ka ausis nav nemaz tik simetriskas kā mēs gribētu un deguns līks, tā rezultātā arī smaids pazūd. Šādai burvīgai pārvērtībai par iemeslu bija Asmirs Begovič, Portsmutas komandas vārtsargs. Viņš kopā ar Sīvenu Flečeru – Burnlijas uzbrucēju - uzvarēja spēli. Otrais gan to zaudēja, negūstot vārtus, kad to vajadzēja.
Spēli „atslēdza” pēdējo divdesmit minūšu spēlētājs Portsmutas komandā Nkvanku Kanu. Viņš atgrieza govij vēlmi dzīvot! Līdzšinējā komandas nespēja rast pareizos risinājumus uzbrukumā pazuda, jo pareizos lēmumus pieņēma viņš – Nkvanku. Vārtus pēc viņa piespēles guva malējais aizsargs Hermans Hreidarsons. Un govs pēkšņi izskatījās vesela. Un spogulī lūkojošais Burnlijas vīrs saskatīja jaunu sirmu matu un zaudēja pēdējo smaida rievu lūpā.

Kamēr zvaigznes vēl mirdz
Spēlēs uzvarētājus un zaudētājus jau nosaucu vārdos, tomēr gribas atdzīt, ka viņi tik tiešām ir futbola „spīdekļi”, kādus atrast mūsdienu spēlē vairs ir grūti. Tie ir harizmas pilni savu komandu noteiktu lomu pildītāji, kurus ieraugot laukumā, mēs zinām - tā ir Burnlija un tā - Portsmuta. Tie ir futbolisti, ar kuriem komanda ceļas un krīt, un līdzi tai līdzjutēji. Tie paši līdzjutēji nespēj iedomāties šos spēlētājus citas komandas kreklā.
Spēlētājs, kurš uzvarēja spēli – Nkvanku Kanu, vēl nesen tika uzskatīts par savas paaudzes vienu no talantīgākajiem uzbrucējiem un, kā jau visu jauno talantīgo spēlētāju ceļi Anglijā, to atveda pie Arsena Vengera uz Arsenal. Bet par „Super ērgli” (Nigērijas izlases spēlētāju) viņš izauga Amsterdamas Ajaks komandā. Tomēr viņa „pelnrušķītes stāstām” pilnībā kāju priekšā aizlika slimība un nu viņš jau ilgus gadus ir lētāku, bet ne tādēļ mazāk nozīmīgu likteņu lēmējs.
Spēlētājs, kurš nezaudēja spēli – Brians Jensens. Dānis, kurš vairāk atgādina Vinniju Pūku, bet aiz šīs jaukās ārienes slēpjas „Briesmonis”. Viņš arī šajā spēlē aizcirta savus vārtus vairākas reizes. Briana ceļš līdz Premjerlīgai ir īsta futbolista ceļš! Pēc izglītības elektriķis, viņš Premjerlīgā nonācis trīsdesmit piecu gadu vecumā un nekad nav spēlējis savas valsts izlasē. Futbolista bērnībā viņš patiesībā nemaz nav bijis vārtsargs, bet gan aizsargs, bet, atsaucoties uz viņa paša izteicienu - par vārtsargu viņam nācies kļūt, jo viņš ir bijis garākais un dumjākais spēlētājs komandā. Tā, ejot ceļu caur Nīderlandi, viņš nonāca Anglijā, kur spēlēt sācis pirmās divīzijas komandā – Vestbronvičā, kur pieaugot komandas veiksmei samazinājušās viņa iespējas iziet laukumā. Un beigu beigās viņa ceļš atvedis viņu uz Burnliju, kur pastaiga arī nav bijusi bez nopietniem akmeņiem. Sākums gan bija drošs - pirmajā Briana sezonā Burnlijas komandā bija tikai viens vārtsargs – viņš.
Nevaram arī aizmirst Burnlijas aizsardzības balstu Adre Bikeju, kurš spēles gaitā vairākas reizes spīdēja pēc stūru sitienu izspēles. Andre līdz Burnlijai aizceļojis caur Spāniju, kur sācis spēlēt jau piecpadsmit gadu vecumā. Tad devies uz Maskavu, lai nonāktu Anglijā. Līdzās Andre Burnlijas komadā spēlē Premjerlīgas vecākais spēlētājs Greims Aleksandrs. Viņš šajā sezonā pirmo reizi debitējis šāda līmeņa turnīrā, kam par iemeslu kalpojusi Burnlijas komandas ticībā viņam. Burnlija centās tad vēl 28 gadus jauno Greimu iegūt jau 1999. gadā, tomēr viņa izvēle krita Prestonas komandai par labu. Bet kad Prestonā vairs neticēja, ka Greims var vēl spēlēt vairāk kā vienu sezonu, viņš nolēma pāriet uz ienaidnieku nometni, kur viņam ticēja, ka „pulveris vēl nav sauss” – uz Burnliju. Pašlaik Greims ir Burnlijas kapteinis un drošs komandas pamatsastāva spēlētājs, kurš regulāri gūst vārtus, viņam ir četrdesmit gadi.
Atliek tikai piebilst, ka spēles uzvaras vārtu guva bijušais zivju rūpnīcas darbinieks Hermans Hreidarsons.

Ilūzija pret realitāti
Katram no mums pašiem jāizlemj – kas ir futbols? Žilbinošs „glamūr” teātris vai rakņāšanās dubļos dziesmu pavadījumā. Bet, nesakoties uz neko, vēlos apelēt pie visu bumbas spārdītāju un dziedātāju vai zinātāju veselā saprāta – nosauciet man tās vērtības, kuru dēļ futbols ir tā vērts (kādēļ vērts dzīvot)!
Dzīve tāpat visu to ignorēs un turpināsies pēc nedēļas.