Kurš pamodinās snaudošo skaistuli?

Mančestras Pilsēta 2 Čelsī 1
Sestdiena, 2009.gada 5.decembris

Kloni
Mančestras gaiši zilie pilsētas futbolisti jau trešo gadu daiļi iesoļo tikpat apburošajā gaiši zilajā Mančestras pilsētas stadionā. Nevar noliegt, stadions ir padevies skaists, ērts, un to pat nespēj sabojāt šī vakara slīpais lietus, kas lika daļai no skatītājiem vilkt lietus mēteļus, bet futbolistiem savā „debesu zilajā” mundierītī iemest tik neatbilstošu netīro, tik piezemēto dubļu krāsu. Pretinieki, tumši zilie Londonieši, nevar lepoties ar jaunu stadionu, toties tie var lepoties ar tituliem, kas izcīnīti pavisam nesen, turklāt dubļus uz tumši zilā nemaz nevar redzēt. Kā gan būtu, ja gaiši zilie joprojām spēlētu Mein rouda stadionā? Varbūt dubļu krāsa un lietusmēteļi tad labāk piestāvētu.
Abas futbola komandas ir salīdzināmas, jo iet līdzīgu ceļu – Čelsī vēl nesen varēja tikt pieskaitīta pie pasaules bagātāko futbola komandu skaita, bet Mančestras pilsētas komanda neoficiāli ir Premjerlīgas bagātākā komanda. Čelsī futbolistu ceļš līdz virsotnei bija nelīdzens, tas gan burtiski, gan morāli bija dārgs. Komandā spēlē futbolisti no trīs kontinentu futbola izlasēm. Šai komandai atlicis tikai viens mērķis – starptautiskā sacensībā izcīnīta uzvara. Kaut gan var apgalvot, ka biznesa plāns – Čelsi Futbola komanda - jau ir izdevies – komanda ir viena no populārākām ārpus Anglijas, kas apliecina, ka potenciālais tirgus ir maksimizēts un peļņa turpina „tecēt”. Līdzās, Mančestras pilsētas komanda nesen ir iespraukusies globālajā futbola tirgū, iepērkot tādus zīmolus kā Rubīnju, Emanules Adebajors, Karlos Tevezs. Trūkst tikai pats galvenais – ja ne skaistas, tad vismaz uzvaras, kausi, balvas. Abām komandām, par spīti bagātībai, ir izdevies saglābāt dažus savu futbola skolu audzēkņus. Čelsī komandā tas ir komandas kapteinis Džons Terijs, ja „savējā” jēdzienu pastiepjam līdz pilsētas mērogam, tad arī kaimiņu Vesthamas futbola skolas audzēkņi Franks Lampards un Džo Kols der, kuriem pievienojam Arsenal audzēkni Ašliju Kolu, un kopā sanāk puse no Anglijas futbola izlases. Mančestras pilsētas komandā par savējiem var uzskatīt Šonu Vraitu-Filipsu, Miku Ričardsu un Nedumu Onuhu. Skaidrs, ka Mančestras futbolisti ir vēl puiši līdzās Čelsijas vīriem, bet viņiem vēl ir laiks kļūt par vīriem. Jeb tomēr nav? Mančestras pilsētas komandā strauji palielinās jaunu spēlētāju skaits. Tie visi gan nav pieskaitāmi pie pasaules futbola zīmoliem, bet pie labiem spēlētājiem gan. Līdzīgs posms arī atrodams Čelsi komandas vēsturē, kad vēl par komandas treneri bija Klaudio Ranjerī. Šajā laikā patiesībā bija iespējams izveidot vairākas Čelsi komandas, kuras varētu sekmīgi piedalīties visās futbola sacensībās. Tas tomēr nenesa gaidāmos rezultātus, un Čelsi komanda uzvaras atslēgu atrada Hose Murīnju virsvadībā. Tad komandu veidoja neliels futbolistu kodols, kurš savu spēku apliecina joprojām. Šķiet, ka vienīgais šķērslis, kas šķir Mančestras pilsētniekus no „pēdējā soļa” – uzvarām, ir šī kodola trūkums. Čelsi komandas kodola „ķīmiķis” un galvenās „lomas” pildītājs bija Hose Murinju. Vai Marks Hjūzs ir īstais? Šodien nav.

Modes skate
Skaisti daiļie puiši iesoļo perfekti izgaismotajā laukumā. Smaida, ir jautri noskaņoti, miedz ar aci sanākušajiem apbrīnotājiem. Ik pa mirklim demonstrē kaut ko tādu, kas liek pūlim skaļi atvērt mutes. Kad priekšnesums galā, puiši paklanās un dodas atsvaidzināties jau savlaicīgi sagatavotājas karstajās vannās. Un tā katru darba dienu, kas viņiem pienākas. Diemžēl darbs nav pārlieku prasīgs, uzstāšanās ir tikai reizi nedēļā, tādēļ paliek laiks izglītībai un brīvajam laikam.
Savukārt skatītājs, pajozis skaistāko mundierīti, dodas vērot savus elkus, kas ir tādi meistari savā amatā, ka maksa par vērošanu šķiet niecīga. Un, kas vēl svarīgāk, „šovs” ir ne tikai „garīgā bauda”, bet arī iespēja justies piederīgam šiem izcilajiem amata meistariem, kuri sabraukuši tieši uz šo vietu no tuvas, tālas pasaules malas, lai pārstāvētu tieši Manu uzvarētāja „mentalitāti”. Un, pat ja man neizodas apmeklēt katru priekšnesumu ģeogrāfiskā novietojuma vai citu iemeslu dēļ, tad es tāpat varu vērot savus elkus, būt piederīgs šai uzvarētāju organizācijai, jo viņai ir pārstāvniecības it visur zemes virsū.
Bet, ja neiet, tad es zinu kur iet, jo modē ir uzvarētāji!

Prinči jāja trejdeviņus kalnus
Reiz karaļvalstī, kur nepārtraukti lija lietus, dzīvoja skaistule. Tās tauta pelēka, pelēka un ilgus gadus mocīta, negodā dzīvoja, jo kaimiņu „sarkanie” velni ik dienas tos izsmēja un pāri darīja. Bet skaistule jau ilgus gadus snauda. To tauta nebija redzējusi, bet stikla pili tai būvēja. Līdz kādu dienu austrumu kungi drosminiekam, kas skaistuli modinās, daudz naudas, slavu piesolīja, un skaistuli pat jāprec nebūšot. No dienas tās ir daudz svešu zemju drošsirži nākuši; i svensoni, i drakonzemju malači, bet dzīvību skaistulē iepūst nav spējuši. No pašas Āfrikas drosminieks, no Joruba cilts, stalts jauneklis, kas Monako karaļvalsti apbūris un Londonā par karali slavenāks bijis, ir mēģināt gatavs. Centās nosargāt skaistuli pret ļaunajiem Londonas leģioniem. Plašiem vēzieniem puisis zobenu vēzēja un nejauši skaistulei pats dūra; dusmās metās leģiona liesmās un sadega. Tauta joprojām nezina, kur zudis viņu censonis, vai slēpjas no kauna vai joprojām cīnās.
Līdz sirds lūza kādam velnam, tikpat sarkanam kā visi citi velni. Tomēr šis velns nebija parasts, tas tālus ceļus nācis un ilgas ciešanas cietis, un atteicies bija kauna ragus zāģēt nost. Viņam vien skaistule tika, viņš bija gatavs jūrām pāri peldēt, kalnos kāpt, darīt to visu bez apstājas – mūžīgi, tik neatlaidīgs viņš bija. Līdz dievi viņam vienu vienīgu iespēju deva un viņš pūta, ne no visa spēka, bet gan ar prātu. Skaistule modās, līdz ar viņu daudzie varoņi, kas bija nākuši to modināt, bet, vai viņi visi dzīvoja laimīgi līdz pat šai dienai, nezinu.

Sāpīgi, bet no sirds
Londonas Čelsi kapteiņa Džona Teri tēls spēles beigās, laukuma malā ar apsaitētu kāju un bēdīgo skatienu, kas līdz pēdējam mirklim bija cerību pilns, raksturoja komandas spēli vislabāk. Viņi darīja visu - pat šķita, ka izdodas, un scenārijs ir pareizs, bet tad pēkšņi kaut kas plīsa, zuda pārliecība, un visas iespējas palika tikai iespējas.
Abu komandu futbolisti nežēloja ne sevi, ne zālienu, galvenokārt gan zālienu. Cīņa bija, bet vairāk teatrāla, tā izpaudās sejas izteiksmēs, grimasēs un šļūkšanā uz dibena un vēdera pa zālienu. Tikpat aktīvi abas komandas apmainījās ar uzbrukumiem. Šāda spēles norise ir raksturīga Mančestras pilsētas komandai - uz visu banku, turpretī Čelsi vēlas kontrolēt spēli un savu pretinieku. Šoreiz šķita, ka spēles pilnīgai kontrolei ir pietrūcis spēka vai emociju, jo reizēm otrās ņēma virsroku pār veselo saprātu, kas arī noveda pie Karlosa Teveza gūtajiem vārtiem. Sekojošā reakcija bija spēcīga, bet pietrūka koncentrācijas izšķirošos mirkļos.
Praktiski Mančestras futbolistu spēle bija spēle ar četriem uzbrucējiem, no kuriem divi malējie - Robiņu un Šons Vraits-Filips - lauzās pretinieku soda laukumā no flangiem, bet Karlos Tevezs aktīvi laukuma vidusdaļā atbalstīja Emanuēlu Adebajoru. Lai cik arī skaists šis spēles uzstādījums nebūtu realitātē, tas, neskatoties uz Šona Vraita-Filipsa un pat Rubinju spēli aizsardzībā - drīzāk centību, kamēr apnika, noveda pie daudz brīva laukuma Čelsi uzbrucējiem un uzbrukumiem, izmantojot flangus. Visas spēles gaitā ļoti pārliecinoši spēlēja abi Čelsi uzbrucēji, tie spēja radīt vairāk bīstamas situācijas pie Šeja Givena vārtiem nekā iepriekšminētie četri pretinieku uzbrucēji. Diemžēl spēli zaudēja Čelsi vidējā līnija – pussargi. Vairumu no uzbrukumiem viņi nesāka un nespēja pat atbalstīt, tādejādi veidojot otro uzbrukuma vilni.