Upuri

Liverpūle 2 Volverhamptona 0
Sestdiena, 2009.gada 26.decembris

Kārtīgs vakars futbolam! Stiprs lietus, spilgti zaļa zāle, nosaluši skatītāji un apātiski futbolisti – tas viss bija atrodams šajā sestdienas vakarā Anfilndas stadionā. Attaisnot var tikai vienu - perfekti spilgto zaļo zālāju, jo pārējie nebija šim vakaram gatavi.
Visvairāk lika vilties Kop gals – Liverpūles uzticīgāko līdzjutēju mājvieta Anfildas stadionā. Skatītāji visas spēles gaitā nebilda ne vārdiņa, ne mazākās skaņas, nerunājot nemaz par kādu dziesmu vai saukli. Iemeslu tālu nav jāmeklē – „piedāvāta prece neatbilst cenai”. Vairums, iespējams, domāja, ka par šādu futbola teātri nevajadzētu maksāt tik daudz naudas, bet ticamāks tomēr liekas arguments, ka nopirktā biļete negarantēja uzvaras emocijas! Tātad, atnākot un pavadot laiku stadionā, varbūt uzdziedot, pretī netiks saņemta tik vajadzīgā pārliecība, ka esi uzvarētājs. Un tik tiešām šajā vakarā laukumā esošie futbolisti šķita neuzvarētāji.
Līdzās tumšajam klusumam, kas pārņēma Anfildas stadionu Liverpūles futbolistu iespaidā, skanēja tādas kā futbola atbalsis - tie bija Vulverhamptonas līdzjutēji. Viņi viennozīmīgi nebija ieradušies, lai saņemtu solīto uzvaru, bet gan, lai uzvarētu paši. Neskatoties uz spēles iznākumu un arī uz Vulverhamptonas futbolistu nespēju piepildīt savu līdzjutēju cerības, šķiet, šīs komandas līdzjutēji mājās devās apmierināti. Kādēļ? Tādēļ, ka viņi ir līdzjutēji, viņi jūt līdzi, neskatoties uz savas komandas futbolistu algām, mentalitāti vai noskaņu šajā vakarā.

Kā ar neko izdarīt kaut ko
Vulverhamtonas futbola komandas mēģinājumi šajā vakarā stāvēt līdzās vienai no titulētākajām Anglijas futbola komandām līdzinājās Dona Kihota cīņai ar vējdzirnavām. Ne vien vējdzirnavas izrādījās iedomu ienaidnieks, bet tās arī savu cīņu uzvarēja.
Lai arī Mika Makatrija vadītājai komandai netrūka nedz cīņas spara, dedz iespēju, ko pieļāva pretinieks, tai pietrūka kas cits – pārliecības, ka to var izdarīt (spēlēt futbolu). Visu spēles gaitu nezuda pārliecība, ka šovakar spēlēt nav ieradusies neviena komanda un tam par iemeslu nav to prasme vai neprasme spēlēt futbolu. Vienīgie, kas bija pārliecināti par to, ko dara, bija viesu komandas atsevišķi spēlētāji, kuru spēles trumpji bija futbola pamatelementi – jau minētais cīņas gars un pašpārliecinātības izstarotais miers (pieņemti optimāli lēmumi). Un negribas ticēt, ka tā ir tikai sakritība, ka abi šie spēlētāji ir dzimuši Vuverhamptonā!
Komandas kapteinis Karls Henrijs sekmīgi darbojās laukuma centrā. Viņa vienkāršā spēle gan aizsargājoties, gan iesākot uzbrukums, ilgu laiku Vulverhamptonas komandas līdzjutējiem lika ticēt, ka šajā vakarā var notikt kas labs. Ar pavisam vienkāršam piespēlēm Henrijs uzsāka vairākus potenciāli bīstamus Vulverhamptonas futbolistu pretuzbrukumus, diemžēl Henrija pārliecības pietrūka pārējiem komandas futbolistiem, kuri vairumā no gadījuma nemaz nemēģināja atbalstīt šos uzbrukumus kaut vai ar savu klātbūtni. Karla Henrija futbolista dzīvesstāsts Premjerlīgas mērogam šķiet ļoti pelēks. Viņš spēlējis tikai divās komandas - Stoukas pilsētās komandā un nu Volverhamptonā. Kaut gan jaunieša vecumā viņš bijis Anglijas izlašu dalībnieks. Pašlaik viņš spēlē savā dzimtajā pilsētā un viņam ir divdesmit septiņi gadi.
Līdzās Karlam Henrijam Vulverhamptonā dzimušais Ričards Strērmans izcēlās spēles gaitā ar neatlaidību un bezkompromisa cīņu. Lai gan visas spēles gaitā viņš lieliski apspēlēja savus oponentus laukuma labajā malā, tomēr tieši no šīs pozīcijas spēles lūzumu panāca Emiliāno Insua, piespēlējot bumbu Vuverhamptonas futbolistu soda laukumā. Ričarda pusē arī ir jaunība, viņam ir tikai divdesmit divi gadi, un, līdzīgi kā Karls Henrijs, viņš ir Anglijas jauniešu izlases dalībnieks.

Raksturs vai prasme
Lai gan šajā vakarā šķita, ka vēja nav un vējdzirnavas nesāks griezties, tās tomēr graudus samala – Liverpūles futbolisti spēles gaitā tā arī nespēja atrast pārliecību sev un saviem līdzjutējiem, tomēr rezultāts mēģina pārliecināt par ko citu.
Liverpūlē visi bija sagatavojušies, tikai nezināja kam, un jādomā, ka joprojām neviens, iznemot dažus, nezina, kam ir gatavi. Spēlei gatavs noteikti bija tikai viens futbolists Liverpūles sarkanajā kreklā: Glens Džonsons. Viņa neatlaidība, cīņas spars un pārliecība bija vērojama gan pie sava soda laukuma, gan vairākas reizes laužoties pretinieku vārtu tuvumā. Pārliecinošas Glena izpildījumā bija gan piespēles, gan arī izklupieni, atņemot bumbu pretiniekiem. Futbolista mūžs Glenam divdesmit piecu gadu vecumā jau ir ļoti nopietns. Glens ir Londonas Vesthamas futbola komandas audzēknis, bet kopš debijas Premjerlīgā jau paspējis spēlēt Londonas Čelsī un Portsmutā, kur tad arī atradis sevi nu jau kā Anglijas izlases spēlētājs. Tomēr neskatoties uz šādu pieredzi un pārliecinošo spēli, šajā vakarā Glenam nav izdevies iegūt līdera lomu komandā. Liverpūles futbolisti, līdzjutēji un, šķiet, arī zālājs zaļo kopā ar Stīvenu Džerārdu. Kapteinis šajā vakarā centās, tomēr, atšķirībā no Glena Džonsona, viņam trūka pārliecības par katru izdarīto lēmumu un tādēļ lēmumi bieži nebija optimāli.
Zāle tomēr nebija zaļojusi lieki, jo gandrīz vienīgais Emiliāno Insua mēģinājums piespēlēt bumbu Vuverhamptonas futbolistu soda laukumā noslēdzās ar Liverpūles uzvaru. Šādu notikumu gaitu negribu attaisnot ar slotas kāta, kas šauj vienreiz gadā, efektu, bet gan ar Liverpūles kapteiņa Stīvena Džerārda neatlaidību, pārliecību un Vulverhaptonas aizsardzības spēlētāju nepārliecinātību, arī negatavību spēlēt ar galvu, gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Šajā epizodē tika zaudēta cīņa par bumbu ne tikai fiziski, bet arī pozicionāli, neskatoties uz to, ka Vulverhaptonas spēlētājiem bija skaitliskais pārsvars savā soda laukumā (divi aizsardzības spēlētāji pret vienu Džerārdu) un arī tika pieļauta piespēle soda laukumā, kad pārējie futbolisti tam nebija gatavi. Stīvena Džerārda līdera status Liverpūles futbola komandā nu jau vairs netiek apstrīdēts nekādos apstākļos. Nu arī šo spēli varam pieskatīt pie Stīvena varoņdarbiem. Bet kādēļ tieši viņš ir tas, kurš izlemj Futbola spēļu likteņus?
Stīvens Džerārds savu dzīvi jau divdesmit deviņu gadu vecumā spējis apkopot autobiogrāfijā, kas 2006.gadā ieguvusi Britu grāmatu balvu, kā gada sporta grāmata. Ar savu stāstu Stīvens atklāj, ka savu futbolu spēli velta savam brālēnam Žanam-Polam, kurš gāja bojā Hilsboro negadījumā 1989.gadā, kad, sabrūkot stadiona tribīnei, bojā gāja deviņdesmit seši futbola līdzjutēji, tai skaitā Stīvena brālēns – Liverpūles līdzjutējs. Stīvena piedzīvotais, vērojot brālēna vecākus pēc viņu bērna nāves, viņa paša vārdiem - licis viņam kļūt par tādu futbolistu, kāds viņš ir tagad. Bet, līdzās šim stāstam, ir arī cits stāsts par Stīvena tiesas prāvu – par smagu miesas bojājumu nodarīšanu. Lai gan Stīvens ticis attaisnots visās apsūdzībās, viņš pats atdzinies, ka ir piedalījies (fiziski) minētajā incidentā, kad citam līdzcilvēkam radīti smagi miesas bojājumi.

Tie, kas kļūst un tie, kas piedzimst
Stīvens Džerārds, futbolists, ir izaudzis Liverpūles futbola skolā un nekad nav ticis aicināts uz Anglijas jauniešu izlasi. Liverpūles futbola komandā Stīvens tika aicināts, kad bija sasniedzis jau astoņpadsmit gadu vecumu un par viņa talantu tika uzskatīta spēle aizsardzībā. Bet par šodienas komandas kapteini Stīvens galvenokārt kļuvis, pateicoties ticībai viņam. Sākotnēji, kā viņš pats atdzīst, spēlējot bijis pārāk satraukts un nepārliecināts. Tomēr Liverpūles ticība Stīvenam atalgojās ar to, ka viņu komandā ir spēlētājs, kurš jau vairākus gadus pretendē uz pasaules labākā futbolista titulu.
Līdzās komandas kapteinim spēlē daudzi futbolisti, kuri par futbola spīdekļiem kļuvuši daudz straujāk. Piemēram, tas pats Emiliāno Insuā, kurš jau astoņpadsmit gadu vecumā bija gatavas pārcelties no Argentīnas uz Liverpūli. Argentīnā savos astoņpadsmit gados Emiliāno jau bija vietējā granda Boka Juniors spēlētājs. Vai otrs un daudz viennozīmīgāks piemērs ir Fernando Torezs, kurš jau piecpadsmit gadu vecumā ieguva Eiropas labākā futbolista titulu šajā vecuma grupā. Septiņpadsmit gadu vecumā Fernando jau spēlēja spēcīgajā Madrides Atlētu komandā, un ne tikai spēlēja, bet arī guva vārtus. 2009.gadā divdesmit piecu gadu vecumā arī Fernando jau ir izdevis savu biogrāfiju.

Vai viss ir iespējams?
Dienām paskrienot garām, šķiet, šādus jautājums vairs neuzdodam, bet gribas. Pēc šī vakara Liverpūlē šķiet, ka cerība ir uz pasaules, Vulverhamptonām var pienākt viņu diena tad, kad tās uzdrošināsies, saņemsies un varēs visu - arī uzvarēt Liverpūles futbolistus. Kaut gan, arvien vairāk iedziļinoties šodienas Premjerlīgā, varam saprast, ka „Lielo vārdu”, tādu kā Liverpūle, lielie parādi kādam kādu dienu būs arī jāatdod. Visa šī mašinērija uzņem arvien lielākus apgriezienus, un tai vēlas pievienoties daudzi jo daudzi klubi. Premjerlīgas globālais zīmols prasa un prasīs arvien plašāku globalizāciju, un laukumi kļūs par šauru vecajā labajā Anglijā.
Kamēr visas futbola skolas nav pārvērtušās par „fermām” (tālu gan nav no tā), tikmēr futbolistiem vēl ir iespēja aizstāvēt savas skolas, rajona, ciema, un varbūt pat pilsētas godu, nevis kāda globāla „astoņkāja” kādu no kājām.
Cilvēka daba tomēr paliek cilvēka daba un virzība ir neatgriezeniska uz vairāk, augstāk, tālāk. Meklējot robežas, mēs zaudējam iepriekšējās. Zūd tradīcijas, kvalitātes un vērtības, kas bija, vietā stājas jaunas. Bet kādēļ vakardienas zāle liekas zaļāka? Jo mūsu jaunība bija vakardiena, kad zāle bija zaļāka. Vēlme spēlēt, līdzi just tad bija lielāka – jo viss izšķīrās uz zaļā zāliena.