Vecās, labās dienas

Stoukas pilsēta 2 Viganas atlēti 2
Sestdiena, 2009.gada 12.decembris

Vakardienas spozme šodien kā ziemeļblāzma
Kā jūs domājat, kas tiek skaļāk svinēts - stūra sitiens, ko nopelnījusi Stoukas pilsētas komanda vai vārtu guvums kādā no lielajām Londonas arēnām, mājinieku vārtu guvums? Vai tas ir īsts futbolists, kurš pēc sadursmes necenšas uzreiz celties kājās, bet labāk gaida, kamēr bumba atstāj laukumu? Uz abiem šiem jautājumiem atbild Stoukas futbola komandas līdzjutēji. Tie ir skaļi, bet ne nevietā; tie ir fanātiski, bet ne pār mēru un tie ir futbola līdzjutēji, nevis garlaikoti tēvaiņi vai sociāli norūpējušies īpatņi, kuriem stadiona apmeklējums iederas šķiras piederībā.
Vakars bija izdevies ne tikai patīkamā laika un rezultāta, ko varam vērot statistikā, dēļ, bet gan tādēļ, ka futbolisti bija nākuši spēlēt, nevis vinnēt. Pulkstenis rādīja trīs un šķita, ka ir atgriezušies vecie labie laiki; tā sakot, viss bija savās vietās. Žēl, ka šādu futbola atblāzmu varam saskatīt tikai Stoukā, nevis Londonā, Mančestrā vai Liverpūlē.

Ar cīņas saukļiem lūpās, mēlēs, rīklēs
Neviens nelika vilties, ne mirkli! Ja nu vienīgi Stoukas futbolistu līdzjutēji vīlās sevī paši, kad skaļi centās apstrīdēt savu spēlētāju lēmumu atspēlēt bumbu vārtsargam, kurš, kā izrādījās, ievadīja sekmīgu uzbrukumu. Kas zina, no kādiem sasniegumiem šie līdzjutēji ir atturējuši savus futbolistus?!
Līdzjutēju darbs bija audzinošs ne tikai attiecībā pret savas komandas futbolistiem, bet arī pret pretinieku. Tā Hordi Gomezs, vairākas reizes pārlieku ilgi vārtoties Britānijas stadiona zālājā, saņēma publisku „fui”. Līdz spēles beigām spānis jau bija labojies un centās savu atpūtas brīžu ilgumu samazināt. Kāds stingrāks vārds tika arī spēles galvenajam tiesnesim Markam Railijam, kura darbā bija ielavījušās dažas kļūdas, kuras gan pašu spēli padarīja tikai interesantāku, bet Marka sejā ļāva uzplaukt smaidam.
Krāsas vēl košākas padarīja pirmais vārtu guvums, pēc kura nekustīgi zālājā palika trīs spēlētāji – vārtu guvējs Emersons Bois un Stoukas pilsētas komandas vārtsargs Tomas Sorensens un kāds no mājinieku spēlētājiem. Vārtu guvējs par godu savam panākumam bija ieguvis jaunu rētu, kuru nu daiļoja zils apsējs, kā arī kļuvis par vienīgo spēlētāju bez numura uz krekla.

Tipi un tipiņi
Šāda ranga futbola komandām raksturīgi, ka tajās atrodami visdažādākie pasaules futbola dimanti. Un viņu spīdums nav vienmēr ir skaisti automobiļi vai perfektas frizūras, bet gan vēlme spēlēt, darīt to, ko komanda prasa, ja nepieciešams, iztikt bez visa iepriekš nosauktā.
Šajā vakarā abi Stoukas pilsētas futbola komandas uzbrucēji bija nolēmuši pierādīt, ka ir labāki viens par otru. Kā patiesi uzbrucēji viņi ignorēja savus partnerus un centās noslēgt uzbrukumu ar sekmīgu sitienu paši. Tas nesa savus augļus, jo, sitot pa vārtiem no visneiedomājamākajām pozīcijām, vienreiz Tunčajam tomēr izdevās pārspēt Viganas atlētu - komandas vārtsargu Roju Karolu. Sprogaino matu cīņā pret Rikardo Fulera auskariem un precīzo bārdu uzvarēja pirmie, kas, protams, bija Tunčaja daiļums. Tomēr to, ka sprogaini mati ne vienmēr ir veiksmes garants, pierādīja Tomas Sorensens, atvairot spēles paša noslēguma Hugo Rodaljegas izpildīto vienpadsmit metru soda sitienu. Tomēr vakara populārākais matu segas sakārtojums bija tās trūkums. Rajana Šovkrosa gūtie vārti un it īpaši Mainora Figoroa negaidītais sitiens no laukuma centra apliecināja, ka bumbai spert var dažādi, un mākslinieka tērpa spozme nenosaka izpildījuma daiļumu, kur nu vēl rezultātu. Kopumā uzvarēja tie, kuriem nebija matu, trīs (Bois, Rodaljega un Šovkros) pret vienu (Tunčajs).
Tomēr, neskatoties uz to, ka statistika un alga ir ļoti precīzi un neapstrīdami lielumi, futbola laukumā tie nedominē. Futbola ķīmiju veido iesaistītie elementi – futbolisti, treneri, līdzjutēji. Reizēm mēdz uzsmaidīt arī kāds cits. Viens no galvenajiem vakara veidotājiem Viganas atlētiem jau trešo gadu ir komandas kapteinis Mario Melheots jeb „supermario”. Viņš, pēc futbola skološanās Amsterdamas Ajaks un mēģinājumiem uzstāties Londonā, nu ir Viganas atlētu „dvēseles stīga”. Līdz ar viņa iedvesmu komanda uzzied un līdz ar viņa spēku izsīkšanu tā apstājas. Supermario ir mākslinieks, kurš izpaužas ne tikai mūzikā (R&B/Rap), bet arī futbola laukumā.
Savukārt, kāds vīrs, kuram matu uz galvas kļūst ar vien mazāk, šķietami līdzi tam zaudējis savu augsto slavu futbola laukumos. Rojs Karols, kad viņam bija divdesmit, bijis Anglijas dārgākais vārtu sargs, tagad, divdesmit astoņu gadu vecumā, viņš ir atradis mājas Viganā. Karols nevar savu dzīvi iedomāties bez glābšanas un nākotnē sapņo kļūt par ugunsdzēsēju.

Bet visam pāri lido bumbas
Turpinot aisākto, Stoukas pilsētas futbola komanda jau otro gadu ir sinonīms Rorijam Delapam, jeb tam, ko viņš prot - mest bumbu spēlē no laukuma malas tā, kā pašlaik neviens cits. Tā ir vesela zinātne, un, kā zinātnei pienākas, tā ir analizēta līdz pat pēdējai detaļai. Rorijs jaunieša vecumā bijis šķēpa mešanas čempions un nu savas prasmes pielieto futbola laukumā. Pētnieki viņa metienus no laukuma uzskata par precīzākiem nekā citiem konkurentiem un pat par daudz efektīvākiem nekā stūra un soda sitieni. Tie paši pētnieki, kuru vidū ir Premjerlīgas komandu treneri un spēlētāji, atzīst, ka Rorija metieni ir ļoti spēcīgi un ar zemu trajektoriju, kas neatstāj laiku pretiniekiem sagatavoties. Visvairāk no Roroija baidās Londonā, kur Arsenal komandas treneris atzinis, ka laiks mainīt noteikumus, jo, ja spēlē Rorijs, tad spēle vairs nav godīga.
Spēles gaitā var tikai apskaust Stoukas pilsētas futbola komandas pretinieku vārtsargus un puišeļus, kas gar laukuma malu skrien līdzi Rorijam, lai kuru katru mirkli pasniegtu viņam dvieli, kur noslaucīt bumbu, lai pēc tam lepotos, ka ir piedalījušies. Līdzīgi jutās jau iepriekš minētie vārtsargi, kuri sevi nevar uzskatīt ne par ko vairāk kā par lepniem skatītājiem, jo, kā zināms, no sānu iemetiena nevar veidoties aizmugures stāvoklis un šajos mirkļos vārtu laukumā vairs nevalda vārtu sargs, bet gan visi, kam ienāk prātā. Šajā vakarā Viganas atlētu vārtos gan nebija meklējams taustāms rezultāts, lai gan vairākās epizodēs Tomas Sorensens varēja iepazīties tuvāk ar pretinieku komandas spēlētājiem.

Gaisa kaujas virs Apvienotās Karalistes
Stoukas pilsēta, Britānijas stadions, skaļākie līdzjutēji (101.8 decibeli atklātā stadionā, pēc „Sky” televīzijas pētījuma datiem), saulains - tādi bija nosacījumi kaujai. Un cīņa bija tik tiešām tāda, kādai tai pienācās būt. Nevienā no komandām nebija atrodami futbolisti, kuri pazīdāmi ar savu vēlmi „uzart” laukuma malas, nevis vidu, izņemot Metju Eteringtonu, kurš gan savu ātrumu paspēlējis Londonas Totenham un Vestham komandās. Šādu futbolistu trūkums tika kompensēts ar stūra sitieniem, soda sitieniem un iemetieniem, kad varēja uzsākties gaisa kaujas. Kaujas bija sīvas, ar mainīgām sekmēm – trīs no četriem vārtiem tika gūti, sitot bumbu vārtos ar galvu, vai pēc tiešas piespēles, kas izpildīta ar galvu.
Spēles likteni izšķīra Rajana Šovkrosa divas uzvarētās gaisa kaujas un Emersona Boisa drosme. Rjanas Šovkros ne tikai ir uzdrošinājies Mančestras Junaited vietā izvēlēties Stoukas pilsētas futbola komandu, bet arī spējis kļūt par šīs komandas vadošo spēlētāju. Šajā vakarā viņš, piespēlējot Tunčajam ar galvu, lauza spēles gaitu pirmo reizi, bet vēlāk, gūstot vārtus pats, pavēra cerību un pārliecību saviem komandas biedriem par uzvaru šajā vakarā. Diemžēl šāds scenārijs nepiepildījās, jo ar katru sekojošo minūti Stoukas futbolisti kļuva ar vien lēnāki un komandas uzbrukuma potenciāls nebija pietiekams, lai spētu uzturēt nopietnu satraukumu Viganas atlētos.

Pēc domas
Šķiet, ko tu vēl pieliksi vai atņemsi, kad esi paēdis. Bet nē! Gribas vairāk, labāk, atvainojos, garšīgāk un lai tā paliek vienmēr. Bet, diemžēl, mēs visi labi zinām, ka lācim nemaz medus negaršo, bites to viņam netaisa, un viss tas farss ir tikai dabas untums. Tāpat arī futbolisti, līdzjutēji ieskaitāmi nevienā citā kategorijā kā vien dabas untumi. Mums atliek priecāties, ka bites taisa medu un lāčiem ir ar to kāds sakars, bet nedrīkstam pat iedomāties, ka visa tā starpā valda kādas sakarības, jo tad vēl var ierasties sivēntiņš un apgalvot, ka šis ir stāsts par Viniju Pūku. Bet nav, ka jums saku, nav.
Kur ir stāsta morāle, kādēļ vis tā notiek un kur tas virzās? Stāsts nav par mūžīgo slavu vai neiedomājamu bagātību, nē, tas pat nav par sevis apliecināšanu vai „amerikāņu sapni”. Tas nav par cēloņsakarībām, to analīzi vai ilgtermiņa stratēģijām. Tas nav par Eiropas slavu vai pasaules zvaigznēm. Bet tas var par tādu kļūt, ja atnāks kāds pilsonis Kristofers Robins un pateiks, kā būs, un mēs vairs nevarēsim dabūt atpakaļ tās vienkāršās dienas, kad uzvara bija tikai uzvara un spēle tikai spēle.
Dzīvē lāči nerunā un arī Stoukas pilsētās futbolisti var cīnīties tikai ar Viganas atlētiem un doma par šādu kauju ir viss, ko mēs drīkstam zināt. Ja šī kauja ir tāda kāda tā bija šajā vakarā, tad ar to mums arī jāpietiek. Jo mūsu stāsts uz zāliena ir pusotru stundu garš un, kad viņš ir beidzies, tad ir beidzies!
Ar labu nakti, jūs - Viganas drošsirži un Stoukas varoņi!