Kārtējais „Super”

Londonas Arsenal 1 Mančestras Junaited 3
Svētdiena, 2010.gada 31.janvāris

Super!
Super uzbrucējs Veins Rūnijs pret super pussargu Ksesu Faberagsu; super treneris Alekss Fergusons pret super talantu kalēju Arsenu Vengeru; super sarkanie velni pret super sarkaniem artilēristiem – tas viss superstadionā „Emirāti”. Viss pilnīgi „super”, tikai emirāti rada iespaidu, ka „ super” ir vai nu globalitātes pazīme, vai arī spēle notiek Vidusāzijā.
Šķita, ka šis ir viens no vakariem, kad tiks izšķirts, kura „super” ir superīgāks. Un izšķīrās. Bet svarīgi, kā izšķīrās, un vai bija super? Vai abu komandu spēle ar superelastīgo spēles modeli, kura galvgalī ir pusuzbrucējs – A gadījumā Veins Rūnijs, B – Andrejs Aršāvins - ir super?
Spēle, kurā nedrīkst atļauties zaudēt, tik vien tādēļ, ka tas ietekmē bankas konta bilanci, un skatītājos rada vēlmi nākt uz stadionu, tik vien tādēļ, lai nodemonstrētu savu bilanci. Lai gan superstadions ir audzis, vietas skatītājiem tajā nu ir vairāk un daudz ērtākas nekā Haiburri, šodien tie vairs nav līdzjutēji, kurus vislieliskāk raksturo režisora Deivida Evansa 1997.gadā demonstrētā kinolente „Slimības laukums” (Fever Pitch). Šajā stāstā Kolina Firta atainotais Arsenal līdzjutējs nespēj izvēlēties starp savu dzīvi un Arsenal dzīvi. Vai šodien kādam „Emirātu” stadionā ir šāda „super” dilemma?

Filozofu duelis
Arsens Vengers – 1949.gadā dzimušais inženieris elektrības jautājumos ar zinātnisko grādu ekonomikā jau četrpadsmit gadus ved Arsenal pareizā virzienā. Arsens par savu labāko izglītību uzskata laiku, ko bērnībā viņš pavadījis bārā, diskutējot ar futbola līdzjutējiem.
Visu laiku veiksmīgāks Arsenal vadītājs – šāds pašlaik ir Arsnea Vengera vārds Londonā. Īpaši neizmirstama bija 2004.gada vasara, kad Arsenal noslēdza futbola gadu, nezaudējot nevienā no Premejerlīgas spēlēm un uzvarot Futbola Asociācijas kausā. Jau tad Arsens varēja lepoties, ka uzvarai par pamatu ir nevis skaļi spēlētāju vārdi laukumā, bet gan pretrunīga spēlētāju, ar ko papildināt Arsenal komandu, izvēle. Bet jau tad – uzvarētājus skaļi netiesāja. Arsena Arsenal komandas spēlēja uzbrūkošu futbolu, kuru līdz 2005.gadam raksturoja divi uzbrucēji, tad Arsenal nonāca jaunajā „Emirātu” stadionā, kurš, kā izrādās, ir platāks nekā Haiburī stadions, un nu jau biežāk laukumā bija manāms tikai viens uzbrucējs Arsenal komandā.
Arsena Arsenal komanda vienmēr bijusi „pašu rokām” veidota, nevis jau slavenu futbolistu kolekcija. Arsens ir audzinātājs, kura ieroči nav nauda, bet gan zināšanas un disciplīna. Tomēr līdzās šiem apgalvojumiem nevaru noliegt, ka Arsena sākotnējie panākumi bija tapuši ne tikai „savām rokām”, bet gan uz jau lieliski sagatavota pamata, kuru veidoja tādi Arsenal futbolisti kā Tonijs Adams, Rejs Parlors un Denis Berkamps, un tikai papildinot šos spēlētājus ar jauniem un talantīgiem futbolistiem – Patriku Viera, Nikolasu Anelka, Fredriku Ljunbergu, bija iespējams sasniegt minētos panākumus. Šodien Arsena komandas vairāk atgādina „bērnu dārzu”, no kura laikus ir jāiziet visiem pārlieku vecajiem audzēkņiem. Grūti ir skaidrot šādu Arsena izvēli, redzot laukumā jauniešu vecuma futbolistus, kuriem uz pleciem ir smagā pieaugušo futbolistu nasta.
Nevēloties aizmist Arsenal un Arsena potenciālu gan futbola laukumā, gan bankas bilancēs, gribas atgādināt, ka neviens no šī vakara futbolistiem Arsenal komandā nav šīs komandas audzēknis no „bērna kājas”, kur nu vēl šīs komandas līdzjutējs.
Sers Aleksandrs Čapmans Fergusons – 1941.gadā dzimušais skotu bruņinieks (1999.gadā bruņinieka kārtā viņu iecēla karaliene Elizabete 2.), Alekss Fergusons - jau divdesmit trīs gadus vada Mančestras Junaited futbola komandu - neviens cits šodien vairs tik ilgi nestrādā vienā darba vietā! Jau no sešpadsmit gadu vecuma Alekss sāka strādāt kuģu būvniecības industrijā par mācekli un tikai līdzās tam spēlēja futbolu. Un nebija ilgi jāgaida, līdz Alekss piepildīja savu sapni un spēlēja savā (juta līdzi jau no bērnības) Glāzgovas Reindžers komandā. Tomēr sapnis bija īss un izrādījās murgs.
Trenera darbu Alekss Fergusons sāka ļoti agrā vecumā (32 gadi) šim darbam, un, līdzīgi kā futbolista gaitās, Alekss ir un ir vienmēr bijis pretrunu pilna personība. Šeit kā piemēri jāmien vairāk amizanti stāsti par neskaitāmiem lidojošiem priekšmetiem trenēto komandu ģērbtuvēs. Pēc neveiksmīgi aizvadītā spēles pirmā puslaika Aleksa jaunībā lidoja tējas tasītes ar termosiem, ne tik senā vēsturē fēni un cita elektrotehnika. Aleksa autoritāte nedrīkst tikt apšaubīta arī ārpus futbola laukuma – tā senajos 20.gadsimsta astoņdesmitajos gados, vēl strādājot Skotijā, Alekss derējis ar savas komandas futbolistam par to, ka viņš apdzīs viņu automobili uz ielas – Alekss vienmēr bijis pirmais. Tomēr, līdzās šīm gudrībām, Alekss arī lietojis modernākus līdzekļus, kūdot masu saziņas līdzekļus pret savas komandas futbolistiem, tā motivējot tos agresīvāk spēlēt.
Aleksa laiks Mančestrā nesākās veiksmīgi, pēc trīs gadu darba pret viņu bija noskaņoti visi, tai skaitā arī līdzjutēji, tomēr 1990.gadā Alekss spēja aizvest savu komandu līdz Futbola asociācijas kausa finālam un uzvarēt tajā. Aleksa panākumu atslēga vienmēr bijusi ne tikai spēja motivēt sevi un savus futbolistus, bet arī Mančestras Junaited spēja Aleksam sagādāt tieši tos futbolistus, kurus viņš ir vēlējies. Visas uzvaras Premjerlīgā ir saistītas tieši ar futbolistiem, kuru vārdi runā paši par sevi – Ēriks Kantona, Rojs Kīns, Mraks Hjuzs un Pols Inss. Tomēr arī Alekss, līdzīgi kā Arsens Vengers, futbolistu komandu veidojis arī „savām rokām”, kā rezultātā 1995.gada rudenī Mančestras Junaited komandā parādījās daudzi jauni, vēl nezināmi futbolisti, kā brāļi Nevili, Deivids Bekhems, Pols Skols. Un arī tas netraucēja Aleksam uzvarēt Premjerlīgā.
Kopš šiem pirmajiem nopietnajiem soļiem Premjerlīgā Aleksa komandās ir mainījušies futbolisti, ir tērētas neiedomājamākās naudas summas, bet nemainīgais vienmēr ir palicis viens - Alekss un viņa vēlme vienmēr būt pirmajam. Pašlaik komanda, šķiet, atkal atrodas tapšanas laikā, kas šķietami tai laupa cerības cīnīties par uzvarām katrā spēlē, bet Alekss pat bez pasaulē dārgākā futbolista Krištianu Ronaldu, kurš pirms šī futbola gada pārgāja uz Madrides Real, spēj iedrošināt savus futbolistus cīnīties – un komanda ir cīņai gatava jebkurā vietā un jebkurā laikā!

Jauniešu futbols
Arsenal futbolistu vidējais vecums šajā vakarā – 25,27
Mančestras Junaited – 27,45
Šajā vakarā uzvarēja vecākie! Lai gan no šiem skaitļiem atņemt un pielikt neko neizdosies – komanda ir vienots veselums (arī vecuma mijiedarbībā, kopumā) un rezultāts ir tāds, kāds viņš ir (to arī vairs nevar mainīt) - atliek akli secināt, ka Arsenāla komandai pietrūka divu vārtu guvuma līdz līdzsvaram, un tieši tik pat daudz gadu līdz līdzsvaram vecumā. Vai tam ir nozīme? Ir grūti atbildēt, bet, atskatoties uz spēli, varu apgalvot, ka lūzumu spēlē panāca ne tas vecākais futbolists – Nani (23 gadi), 20 gadus vecais Armans Ture viņu nespēja apturēt. Viņam palīdzēt nespēja un nedz arī kādu ietekmi uz spēli atstāt šajā pašā flangā spēja Tomaš Rozicikis, 29 gadi. Savu iespēju realizēja pusuzbrucējs Veins Rūnijs, 24 gadi, bet garām sita un bieži „rokas nolaida” Andejs Aršavins, 28 gadi.
Secinājums ir viens un pavisam vienkāršs – vecumam nav nozīmes visu izšķir filozofija. Šajā vakarā labāki bija ne tikai Mančestras pieredzējušie futbolisti, bet arī jaunie, kuri izšķīra spēles likteni un izdarīja to jau spēles pirmajā puslaikā.
Abās komandās jauno un pieredzējušo futbolistu īpatsvars bija ļoti līdzīgs un spēlētās lomas bija abpusēji svarīgas, tomēr Mančestras Junaited izrādījās galvas tiesu pārāka. Un šajā gadījumā nākas atsaukties tiešu uz Aleksu Fergusonu, kurš vienmēr meklējis „atslēgas” futbolistus savai komandai un tos vienmēr ir atradis, ko apstiprina ilggadēja Mančestras futbola komandas veiksme Premjerlīgā. Līdzās, Arsenal panākumi meklējami pagātnē, un futbolistus, kas reiz cēluši kausus virs savām galvām, vairs nav iespējams atrast Arsena Vengera vadītās komandas futbolistu sarakstā. Vai ir pārrauta sava veida veiksmes pēctecība Arsenal futbolistu rindās? Pie futbolistiem, kuri ir šo veiksmi baudījuši, pieskaitāmi vien Mikaels Silvestrs un Sols Kembels. Abi šie futbolisti laukumā nebija, turpretī Mančestras Junaited spēli uzsāka vairs ne tik ātrais un veiklais Pols Skolzs, kurš ir cīkstējies ar Arsena Vengera labākajām komandām. Līdzās Polam spēlēja futbolisti, kuri Premjerlīgā uzvarējuši vairāk kā vienu reizi – Vess Brauns, Darens Flečers, Maikls Kariks. Šie futbolisti ne vienmēr ir bijuši vadošie futbolisti Aleksa Fergusona komandā, bet tie vienmēr ir bijuši melnā darba darītāji – kvalitātes uzturētāji.
Zvaigznēm ir zvaigžņu stundas, dienas, bet melnā darba darītājiem ir darbs, kurš jāpadara. Mančestras Junaited jau ilgus gadus demonstrē stabilu spēli, kam par pamatu ir labi melnā darba darītāji, kuri aizpilda caurumus „zvaigžņu kuģī”. Vairums no šiem futbolistiem ir Junaited audzēkņi, cīnītāji, un piemērs jaunajiem talantiem, zvaigznēm, kas atrod savas mājas Aleksa Fergusona komandā.

Īstais ceļš
Katram savs ceļš ejams, un, ja mums nebūtu katram savs ceļš, tad futbols vienmēr beigtos neizšķirti. Šodien, krustojoties Aleksa Fergusona ceļam ar Arsena Vengera ceļu, uzvarēja Alekss. Turpinājums sekos. Vai tas mums sagādās daudz prieka un aizraus elpu?
Šī vakara spēle beidzās ātri, viens no pretiniekiem nebija gatavs kaujai, lai gan Arsenal komandai bija labāki priekšnosacījumi – vairāki „super” nekā Mančestras Junaited. Bet šis viens super, kas bija vairāk - „Emirātu” stadions, iespējams, ir atņēmis visu „superīgumu” Arsenal spēlē. Vai tomēr tas ir kāds cits no super, kurš jaucis līdzsvaru? Uz šo jautājumu atbildi zina vien Arsens Vengers.
Savukārt Alekss Fergusons ir kā „sapņu tirgotājs”, kurš izredzētiem piedāvā sapni piepildīt – laimīgi ir tie, kas dzimuši ar „sarkano velnu” sirdī.