Drāma bez dramaturģijas

Čelsī 2 Mančestras Pilsēta 4
Sestdiena, 2010.gada 27.februāris

Statistika un līdzjutēji
Šo abu lielumu mijiedarbība vienmēr ir eksistējusi, bet nekad tā nav bijusi tik liela kā šodienas futbolā. Šodien viss ir izmērīts, šo mērījumu pārzināšana noteikusi piederību noteiktas komandas atbalstītāju lokam. Šie mērījumi neiekļauj sevī emocijas! Tieši tādi līdzjutēji bija redzami Stantford Bridž stadionā. Spēle bija izšķirta jau savlaicīgi, un ticība brīnumam statistikā neuzrādās – tā atnākušie skatītāji pameta stadiona tribīnes jau laicīgi un spēle noslēdzās pustukšā arēnā.
Varētu spriest, ka skatītāji pēdējos gados ir kļuvuši izglītotāki futbola spēles izpratnē un stadionu atstāja laikus tā iemesla dēļ, lai neradītu sastrēgumus, vai arī tie laikus neierodas atpakaļ savās vietās pēc pārtraukuma, jo zina, ka vārti otrā puslaika sākumā tiek gūti retāk nekā pirmā puslaika beigās. Šodien tomēr futbola stadions ir ne tikai vieta, kur tiek spēlēts futbols, bet daudz kas vairāk.
Ja Čelsī futbola komandas līdzjutējus un skatītājus interesēja tikai uzvara, tad Mančestras Pilsētās futbola komandas atbalstītājiem, sekojot statistikai, nemaz nebija pamata doties ceļā uz tālo Londonu, tādēļ ka: Čelsī komanda savā stadionā praktiski nezaudē, Pēdējā Mančestras Pilsētas komandas uzvara Stanfird Bridž stadionā ir meklējama pagājušajā gadsimtā, un pēdējā sezona, kad Mančestras Pilsētas komanda ir divreiz uzvarējusi Česlī futbolistus, atrodama tālajā 1957.gadā.

Velns, kas sēž mūsos iekšā
Spēles pirmais puslaiks līdz pat četrdesmitajai minūtei bija perfekts futbols, kuru ilgi bija gatavojuši abu komandu vadītāji – Karlo Ančeloti, Česlī un Roberto Mančini, Mančestras Pilsēta. Abi kā sarunājuši centās noslēpt drāmu, padarot šo izrādi maksimāli pragmātisku un bez mazākās riska „šķipsniņas”. Abas komandas lieliski pildīja sev piešķirtās lomas - mājinieki kontrolēja bumbu un ik pa reizei centās sist Šeja Givena sargāto vārtu virzienā, bet viesi ļoti uzmanīgi aizsargājās, pat nemēģinot domāt par iespēju uzzināt, kāds Čelsī futbolists stāv šīs komandas vārtos. Pirmie, kuriem neizdevās noturēt sevi tik piezemētā futbola uztverē, bija Čelsī futbolisti, kuri, izmantojot Mančestras Pilsētas futbolistu bailes no Didrjē Drogba un Nikola Anelka, guva pirmos vārtus.
Gandrīz visi Mančestras futbolisti ļoti uzmanīgi pieskatīja minētos Čelsī uzbrucējus, tādējādi atstājot lielus robus laukuma daļās, kur šie futbolisti neatradās. Vārtus pēc acīgas Džo Kola piespēles guva Franks Lampards. Šis vārtu guvums šķietami apliecināja to, ka viss rit pēc plāna – mājinieki spēles pirmā puslaika beigās gūst vārtus un kontrolē spēles gaitu un paredzams, ka turpinās to darīt. Dramaturģiju pat neietekmēja negadījums, kas notika īsi pēc Česlī pirmā vārtu guvuma. Bet par visu pēc kārtas.
Mančestras Pilsētas futbola komandā šajā dienā spēlētāju sarakstā bija atrodami divi uzbrucēji, kuriem raksturīgs kas pavisam neordinārs mūsdienu futbolistam, uzbrucējam – neatlaidība, sportiskais niknums un gatavība upurēt sevi komandas labā. Var diskutēt, vai šīs īpašības uzbrucējiem ir svarīgākās, jo viņus vērtē pēc gūto vārtu skaita, un spēlēs uzvarēt, negūstot vārtus, nevar.
Tā Mančestras pilsētās „uzbrukuma” smailē bija atrodams Karlos Tevezs, pilnā vārdā Karlos Alberto Tevezs. Viņu par vienu no nākotnes labākajiem uzbrucējiem atdzinis pats Diego Armando Mardona. Karlosa futbolista karjerā Dienvidamerikā atrodami tikai futbola grandu vārdi – viņš ir spēlējis tādās lieliskās komandās, kā Boka Juniors, Korintians, savukārt Premjerlīgā Karlosa ceļš bijis ne vien ne tik gluds, bet pat skandālu pilns. Tā Karlos personīgi glāba Vesthemas komandu no vietas zaudēšanas Premjerlīgā, kam sekoja interesants laiks Mančestras Junaited komandā. Tomēr, nespējot rast kopīgu valodu ar Aleksu Fergusonu, Karlos nolēma paveikt ko vēl pretrunīgāku un turpināt spēlēt sarkano velnu niknāko pretinieku, Mančestras Pilsētas, komandā. Reizēm pat šķiet, ka Karlos futbolu uztver kā joku, jo viņa bērnība pavadīta Buenosairesas kriminālākajā – Fuerte Apače (Fuerte Apache) rajonā un futbolista ķermeni klāj rēta no trešā līmeņa apdeguma, kuru viņš guvis, apdedzinoties ar karstu ūdeni. Nesakoties uz mūsdienu medicīnas iespējām, Karlos ir attiecies šo rētu slēpt un uzskata, ka tā ir daļa no tā, kas viņš ir – „El Apache”.
Uzbrukuma kreisajā flangā spēlēja Mančestras Pilsētas un Velsas izlases uzbrucējs Kreigs Duglas Belamijs. Kreiga futbola ceļš bijis garš, un viņš spējis pabūt jau dažādās septiņās futbola pilsētās. Tomēr Kreiga darbus futbola laukumā bieži aizēnojuši konflikti ārpus tā. Kreiga lielākie panākumi bijuši tālajā 2001.gadā, spēlējot Sēra Bobija Robsona vadītājā Ņūkāslas Junaited komandā. Šajā pat gadā Kreigu Profesionālo Futbolistu Asociācija atdzina par gada labāko jauno spēlētāju, izvēloties viņu, nevis tādus šodien labi pazīstamus futbolistus, kā Stīvenu Džerārdu vai Keronu Daieru. Turpmāko futbolista karjeru Kreigu nomocījušas traumas un neskaitāmi konflikti ar treneriem un komandas biedriem. Vislabāk Kreigu arī raksturojis Sērs Bobijs Robsons – „Lielisks futbolists, kurš slēpts zem neparastas, netveramas personības”.

Drāma
Tieši tik pietika – divas drosmīgas, neatlaidīgas un veiksmīgas epizodes, lai šajā dienā pilnīgi iznīcinātu Čelsī futbola komandu. Pēc pirmajiem Čelsī futbolistu gūtajiem vārtiem uz skatuves darbojās traģiskie Česlī personāži un neatlaidīgie, drosmīgie Mančestras Pilsētas varoņi. Viss bija sagatavots drāmai.
Šeja Givena tālu sisto bumbu neveiksmīgi centās ar galvu aiztikt Džons Obi Mikels. Bumba tieši un precīzi gūlās Karlosa Teveza ceļā un viņš, Čelsī centrālo aizsargu, Rikardo Karvalju un Džona Teri, eskorta pavadīts, pirmo reizi ieraudzīja vīru, kurš sargāja Čelsī komandas vārtus – Enrike Hilario. Sitiens pa Hilario sargātajiem vārtiem Tevezam neizdevās, bet tas tik ļoti pārsteidza Hilario, ka pat panteras lēciens vairs nespēja viņa paša pārsteigumu noķert.
Mirkļa klusums apliecināja kopējo pārsteigumu par negadījumu, kurš Čelsī aizsargiem sen nebija gadījies, bet drīz pienāca spēles pārtraukums, kuram vajadzēja Čelsī futbolistus iedrošināt otrā puslaika varoņdarbiem. Bet notika atkārtots negadījums. Kreigs Belamijs ielauzās Čelsī soda laukumā no kreisās puses, kuru vajadzēja sargāt Braņislavam Ivanovičam. Belamija sitiens no ļoti asa leņķa atkārtoti pārsteidza Hilario. Ar šo sitienu spēle bija beigusies.
Turpinājumā Čelsī futbolisti centās ar vien vairāk vīrus virzīt uzbrukumā un Mančestras Pilsētas futbolisti baudīja iesēto pārsvaru un izmantoja vēl divas epizodes. Savukārt Česlī futbolisti aizgāja kopā ar saviem atbalstītājiem; spēlei beidzoties, laukumā bija vairs tikai deviņi futbolisti.

Fakti
• Vienmēr uzvar stiprākais;
• Spēlētājiem vienmēr ir jādara visu, lai uzvarētu;
• Katra kļūda nav nejaušība;
• Kļūdīties var katrs (arī vislielākā kalibra zvaigzne).
• Uzvarēt var, ja: komanda spēlē ar pilnu spēku no sākuma līdz galam. Šāda attieksme arī palīdzēs grūtos mirkļos.
• Katra epizode var izveidoties par izšķirošo: Ja visi spēlētāji izdara savu darbu katrā epizodē. Ja kāds nenostrādā līdz galam, katra epizode var kļūt par izšķirošu ar mīnusa zīmi.
• Spēlētājiem ir jābūt pārliecinātiem par to, ka viņi spēj pildīt sev uzdotos uzdevumus. Kā arī spēlētājiem ir jāspēj spēlēt tikai futbolu, nevis piedalīties blakus darbos - piedalīties diskusijās ar tiesnesi, komandas biedriem, pretiniekiem, skatītājiem utt., veidot amatieru teātra, deju vai dziesmu pulciņus.
• Futbolistiem ir jātic saviem treneriem, komandas vadītājiem; jābūt pārliecinātiem, ka viņu plāns ir uzvaru nesošais.
• Spēlētājiem ir jābūt pārliecinātiem par savu komandas biedru spēju pildīt uzticētos uzdevumus, jāuzticas tiem.
• Futbolistiem jāspēj koncentrēties uz futbolu, ignorējot tiesnešus, skatītājus un citus traucēkļus spēles gaitā.
„Veiksme ir plāna atlikums”- Veslijs Brančs Rikijs, modernā beisbola pionieris. (Adaptēts no Čarlija Roozena, sporta žurnālists, ASV)

Bez dramaturga
Spēles ritējums raksturīgs mūsdienu futbolam, kur spēku samēri starp komandām ir ļoti līdzīgi, bet spēles statistika demonstrē mums tādus ciparus, it kā viena no spēlējošajām komandām bijusi ļoti vārgāka par otru. Spēle atgādināja senlaiku dueli, paukošanās divcīņu, kad pietiek ar vienu dūrienu, lai uzvarētu, vai vienu lodi, lai nogalinātu.
Cīņas spara netrūka, bet, skatoties statistikā, šķiet, ka tieši tā tas bijis. Varbūt futbolisti vairs nav gatavi „celties pēc saņemtā sitiena”, vai varbūt viņiem nemaz tik ļoti nepatīk spēlēt šo spēli priekam. Tā bija tikai viena slikta diena darbā Člesī futbolistiem, viņi, šķiet, izdarīja visu, ko komandas vadītājs uzdeva, bet zaudēja. Nekas, rīt ir jauna darba diena!
Cilvēkam pēc dzīves trieciena celties liek mīlestība pret tuvāko vai pret savu mājvietu, pilsētu, piederību nācijai, valstij, reliģijai, galu galā, pārliecībai, filozofijai. Mīlestība ir kaisle, fanātiska ticība, bez kritiska vērtējuma.
Šajā dienā Česlī un Mančestras Pilsētās futbolisti un līdzjutēji kārtējo reizi apliecināja, ka „mīlestību par naudu nenopirksi”.