Nav par ko!

Evertona 3 Mančestras Junaited 1
Sestdiena, 2010.gada 20.februāris

Saulainais rīts
Saule neuzspīdēja uzreiz, bet tieši laikā. Tā iededzināja īstās futbola krāsas Gudisona parka stadionā. Stadionā, uz kuru Evertonas futbola klubs pārcēlās tikai konflikta dēļ ar vienu no kluba īpašniekiem, Džonu Holdingu, 1892. gadā - par to, kā attīstīt Evertonas futbola klubu nākotnē. Pirms tam Evertonas futbolisti spēlēja Anfildas stadionā, kura īpašnieks bija D.Holdings. Minētā konflikta rezultātā Anglija tika pie Liverpūles futbola kluba. Vai Evertonieši nožēlo par šķiršanos no D.Holdinga un Anfildas stadiona? Tas jājautā viņiem. Bet, skatoties uz šo konfliktu no liela attāluma, jāsaka, ka tas devis kaut ko neatkārtojamu – Liverpūles derbiju.
Rīta saule stadionā iespīdēja tieši laikā. Spēle bija uzņēmusi savus apgriezienus, komandas sāka apmainīties ar bīstamiem sitieniem un saspēli pretinieka laukuma pusē. Līdzjutēji Gudisona stadionā šajā rītā bija laikus modušies, tie nekad nav bijuši ne par mata tiesu mazāk zinoši futbolā par saviem jaunākajiem kaimiņiem no Anfildas stadiona. Evertonieši ir daudz cietuši no šiem kaimiņiem, un varbūt tieši tas ir stiprinājis viņu lojalitāti tieši savai komandai un tās futbolistiem, treneriem, vadītājiem.
Evertonas komandā 21.gadsimta pirmajā dekādē arvien vairāk tiek pulcināti meistarīgi uz uzbrukumu orientēti futbolisti, kā Mikaels Arteta, Kims Kehils, Stīvens Pieneārs. Lai gan uzbrucēji parasti ir „primadonnas”, komanda nav zaudējusi cīņas sparu, neatlaidību un drosmi, kas īpaši uzspīd Gudisona stadionā.


Brālis pret brāli
Šajā rītā abas komandas laukumā vadīja komandu kapteiņi – brāļi Nevili. Jaunākais brālis Filips Džons Nevils, trīsdesmit trīs gadus vecs, cīņā veda Evertonas futbolistus, savukārt vecākais brālis, Garijs Aleksnadrs Nevils, trīsdesmit piecu gadu vecumā laukumā veda Mančestra Junaited futbolistus.
Brāļi auguši sportiskā ģimenē – tēvs kriketists, māte strādājusi Burijas futbola klubā, māsa Treisija pārstāv Anglijas valsts vienību netbola sacensībās. Vecākais brālis ir viens no retajiem futbolistiem, kurš visu savu futbola mūžu pavadījis vienā komandā - Mančestra Junaited. Un kopš 2005. gada, kad klubu pameta Rojs Kīns, kļuva par Mančestras Junaited kapteini. Garijs Nevils līdz šim ir vienīgais Mančestras Junaited kapteinis, kurš ir dzimis Mančestrā.
Jaunākais brālis Filips Nevils, jeb labāk zināms kā Fils Nevils, futbolu sāka spēlēt kopā ar vecāko brāli, abi - Mančestras Junaited komandā līdz pat 2005. gadam, kad jaunākais brālis nolēma komandu pamest un doties uz Liverpūli, lai spēlētu Evertonas futbola komandā. Oficiāli par komandas kapteini Fils kļuva 2007.gadā, bet jau pirms tam, aizvietojot toreizējo Evertonas komandas kapteini Deividu Veiru, viņš pirmo reizi Premjerlīgas vēsturē 2006.gada beigās veda komandu kaujā pret sava brāļa vadīto Mančestras Junaited.
Abiem brāļiem pieder rekords – viņi kopā aizvadījuši 142 spēles Anglijas izlases sastāvā. Viņi pat ir pārspējuši brāļus Džeku un Bobiju Čarltonus.
Šajā rītā abi brāļi laukumā aci pret aci bieži netikās, jo abi spēlēja labā malējā aizsarga pozīcijā. Tomēr brāļu duelī par uzvarētāju viennozīmīgi jāatdzīst jaunāko brāli Filu. Garija komanda ne tik vien zaudēja, bet tieši no vecākā brāļa flanga tika izdarīta piespēle soda lakumā, kad Mančestras Junaited ielaida izšķirošos otros vārtus.
Līdzās brāļiem Neviliem abu komandu futbolistus vieno kopīga vēsture. Tā Evertonas futbola komandas vārtus sargā Timotijs Metjuzs Hovards, jeb Tims Hovards, kurš savus pirmos nopietnos soļus Premjerlīgā spēra tieši Mančestras Junaited komandā. Pavadījis trīs gadus, cīnoties par vietu komandas vārtos, Tims devās uz Liverpūli, lai sargātu Evertonas futbola komandas vārtus. Līdzīgu ceļu gājis Evertonas uzbrucējs Lusis Lorens Saha, kurš, nespējot sevi pierādīt Aleksam Fergusonam kā Mančestras Junaited futbolists, mājas sev radis Liverpūles Evertons.
Pretējā virzienā, no Liverpūles Everton futbola komandas uz Mančestras Junaited, devies Veins Rūnijs, pilnā vārdā Veins Marks Rūnijs. Ceļā viņš spējis salauzt ne vienu vien Everton līdzjutēja sirdi. Veins jau no bērnības bijis Evertons futbola komandas līdzjutējs un viņa īpašais favorīts bijis 21.gadsimta beigu komandas uzbrucējs Dunkans Fergusons. Veins savu lojalitāti demonstrējis ļoti atklāti - jau jauniešu vecumā, gūstot vārtus Futbola Asociācijas jauniešu kausa finālā, viņš skatītājiem un pretiniekiem demonstrējis kreklu ar uzrakstu – „vienreiz zils, vienmēr zils” (Once a Blue, always a Blue). 2002.gada oktobrī, dažas dienas pirms septiņpadsmit gadu dzimšanas dienas, Veins Rūnijs guva savus pirmos vārtus Premjerlīgā, spēlējot Evertonas komandā pret čempioniem – Londonas Arsenal. Šis vārtu guvums padarīja viņu par jaunāko vārtu gruvēju Premjerlīgā. Bet jau 2004.gada vasarā Evertonas futbola klubs nespēja samaksāt Veina Rūnija talantam atbilstošu algu, un pēc tikai diviem gadiem Evertonas futbola komandā Veins nonāca Mančestras Junaited.
Neskatoties uz šo vēsturi, Veins Rūnijs ir Evertonas futbola komandas simbols – audzis nabadzīgā Liverpūles nostūrī, agri precējies ar savu vidusskolas mīlestību, neatlaidīgs cīnītājs, reizēm pat rupjš, jo nespēj savaldīt emocijas, cīnās par savējiem un dara to skaisti, no visas sirds.
Līdzās visam jau minētam, jāstāsta par kādu citu brālību. Abu komandu vadītāji Alekss Fergusons un Deivid Mojes (Deivids Viljams Mojes) ir Skotijas futbola audzēkņi un nesamierināmi ienaidnieki – Alekss, bijušais Glāzgovas Reindžers uzbrucējs, bet Deivids - Glāzgovas Ķeltu aizsargs. Laukumā viņi nekad nav tikušies, jo ir dažādu paaudžu pārstāvji. Viņu futbolistu mūžs ir bijis gaužām atšķirīgs - Deivids sava futbolista darba lielāko daļu darījis Anglijas trešajā līgā, bet Alekss bijis viens no sava laika veiksmīgākiem uzbrucējiem Skotijas čempionātā. Tā arī šodien - lai gan Evertona ir komanda ar senām tradīcijām un ļoti uzticīgiem līdzjutējiem, tā mūsdienu pasaulē nespēj nostāties līdzās globālajam zīmolam - Mančestras Junaited.

Nākotnes vārdā
Spēles sākumus un pirmā puse kopumā piedāvāja divus izcilus ģenialitātes mirkļus Demitara Berbatova un Dinijara Belilidionva izpildījumā. Abi šie futbolisti pēc paveiktā strauji pazuda, atstājot savas vietas brīvas uz maiņu iznākušajiem futbolistiem.
Līdzīgi kā abu futbola komandu vadītājus šķir paaudze, tā arī laukumā uz maiņu iznākušos futbolistus. Lai spēli uzvarētu, Mančestras Junaited vadītājs, „vecais” Alekss Fergusons (68 gadi), laukumā sūtīja „vecos” – Polu Skolzu (35) un Maiklu Ovenu (30). Turpretī, „jaunais” Deivids Moijes (46) laukumā sūtīja „jaunos” – Danielu Goslingu (20) un Džeku Kristianu Rodvelu (18).
Šķiet futbola pasaulei ir skaidrs, kas ir Maikls Ovens un Pols Skolzs, bet retais ir dzirdējis par Golslingu un Rodvelu. Tomēr Evertonā zina, kas šie jaunie puiši ir, un, ja jūs redzētu un dzirdētu, kādu emociju izvirdumu un troksni radīja Daniels Goslings, vietā un laikā pieskaroties bumbai, tad noteikti nodomātu, ka futbola pasaule tajā mirklī ir sašķobījusies vai „stāv uz galvas”. Šos efektus vēl vairāk kāpināja Džeka Rodvela drosmes mirklis, tas pat pārsteidza Mančestras Junaited futbolistus tā, ka tie neuzdrošinājās viņu traucēt. Gudisona stadionā sapulcējušies Everton līdzjutēji piedzīvoja ko tādu, par ko stāsta mazbērniem. Viņi visi bija daļa no tā!
Abi puiši, protams, „nosmēla krējumu” no Fila Nevila komandas darba. Lielisku maču aizvadīja komandas laukuma malās spēlējošie futbolisti – Fils Nevils, Leitons Beins, Lendons Donovans, Leons Osmans, gandrīz pilnībā apturot Junaited uzbrukumus no flangiem. Savukārt laukuma vidusdaļā Junaited komandai trūka meistarības, lai sekmīgi tiktu līdz sitieniem pa vārtiem. Tā vairākas reizes tas pats „vienreiz zils, vienmēr zils” Veins Rūnijs piedeva savai bijušai „mīlestībai” – nespējot savaldīt bumbu, skrienot jau pretī tukšiem vārtiem, un nedaudz nenotēmējot, sitot soda sitienu.
Spēli zaudēja ne vien Veins Rūnijs, bet arī Mančestras Junaited aizsardzība. Uzvaras vārti tika zaudēti, kad Garijs Nevils nespēja pierunāt sev palīdzēt Antonio Valensiu. Savukārt soda laukuma vidū Danu Goslingu nespēja kārtīgi pieskatīt nedz Džonijs Evans, nedz Vess Brauns. Otro vārtu zaudējumu Mančestras Junaited gadījās piedzīvot, pateicoties Džeka Rodvela drosmei un to pašu Junaited spēlētāju nespējai noticēt Rodvela drosmei.

Ar cerību
Nākotnes krāsas ir spožas. Gribas tam ticēt, jo šā rīta saule atsedza lielisku futbola izrādi. Un ne vien tādēļ, ka futbola pasaule kaut uz mirkli tika „sagriezta kājām gaisā”, bet gan tādēļ, ka uzvarēja tas, kurš vairāk gribēja, nevis bija ieguldījis naudu savas komandas futbolistos.
Šī spēle arī atgrieza ticību, ka futbols netiek spēlēts uz „papīra” un ka brīnumi tik tiešām var notikt. Bet vai grūta, sūra, neatlaidīga darba uzvara ir brīnums, liekot to pret talantu un pašpārliecinātību? Tā var nonākt līdz izsenajam jautājumam, kas sportā ik pa mirklim atgriežas – kāda ir veiksmes cena? Šķiet, šādi rindojot teikumus, esmu jau atbildējis – grūts, sūrs un neatlaidīgs darbs. Šos trīs lielumus gribas papildināt ar to, kas vēl šajā vakarā bija Evertonas futbolistu pusē – līdzjutēji. Un nevis vienkārši milzīgs stadions pilns ar cilvēkiem, bet stadions ar vēsturi, tradīcijām un atmiņām, kur līdzjutēji katram futbolistam velta savu dziesmu un, tiem atstājot laukumu, aplaudē, kājās stāvot, pat ja futbolists šķietami laukumā nav neko redzamu paveicis. Bet šie līdzjutēji zina, ka šis vīrs zilajā kreklā ir strādājis no visas sirds, atdevis visu, kas viņam ir, zina, ka šis vīrs ir savējais.
Emocijas nav mērāmas ciparos, kaut gan 3-1. Un šis ieraksts vēstures grāmatās būs kā vēl viena bilde Evertonas ģimenes albumiņā, uz kuru atskatīties, rādīt bērniem un lepoties būt par šīs ģimenes „daļu”.